Skaļi izteiktas domas

*Paskatās uz savu iepriekšējo ierakstu.
Ahā izgāzos kā veca sēta. Garāks apraksts par to, kā man iet nesekoja un laikam arī nesekos. Ko es varu pateikt?

#Mājās braucu pēc divarpus nedēļām. Taisni neticas ka teju gads ir pagājis, kopš aizbraucu uz Bukaresti. Tuvāk dienvidiem. Balkāni. Melnā jūra(ha, no melnās jūras gan neko diži daudz neizbaudīju. Ņemot vērā to, ka pati jūra trīs stundu attālumā no manis.

#Lidmašīnas biļete ir nopirkta. Šoreiz vismaz nav visa nakts jāpavada lidostā (jāceļas 6 no rīta, bet to var pārdzīvot) vai jāgaida uz otro lidojumu entās stundas (19h Varšavā Zsvētkos gaidīju). Tā kā ar lidojumu vairāk vai mazāk esmu apmierināta. Vienīgi nepatīk airbaltic bagāžas noteikumi. Kamēr Austrian Airlines(pirmā kompānija ar ko lidoju) ir 30, tikmēr airbaltic 20 kg. Rokas bagāžāi vieniem 23kg otriem kg. Būtu vel forši, ja es saprastu to vienu piezīmi, ko airbaltic piekabinājis biļetei saistībā ar bagāžu, taču viņi uz epastu neatbild vairākas dienas.

#Mūsu darbs šeit praktiski ir beidzies. Palikušas tikai slimnīcas. Arī brīvprātīgo video ir uztaisīts. Sak, laba piemiņa.

#Palēnām iebrauc jaunie brīvprātīgie. Mazliet skumīgi bija pamest savu veco dzīvokli viņu dēļ, bet nu, nekas. Pārmaiņas ar nav sliktas. Sāku pierast pie polietes, kura tagad ir mana istabas biedrene. Iepriekš dzīvoju viena pati. Ā un par jauniņajiem.... kopā būšot 20 gabali. Nezinu kā tur tie darbinieki tiks ar visiem galā

#Man jau patīk, ka mums ir pieejams gaisa kondicionieris. Savādāk es nezinu, vai man būtu tik viegli izdzīvot tos +35 (un uz augšu) grādus.)Nu vismaz braucot uz Latviju, nākamvasar nesūdzēšos pie +30. Sak nodzīvots ar stipri lielāku temperatūru kopš maija. Peldēties gan nesanāk tik bieži kā gribētos. Šitais ir tas mīnuss dzīvojot galvaspilsētā. Mazliet pietrūkst Olaine un tas, ka četras! peldvietas ir max 30 min attālumā ar riteni.

#Kas vel? Laikam jau pagaidām viss. Varbūt sekos vel ieraksts no manis pirms braukšanas mājās.

Šis ieraksts ir lai atdzīvinātu šo lapu, savādāk pēdējais ieraksts bijis pirms... trīm mēnešiem? Un pa to laiku noticis ļoti daudz. Tādēļ izjutu vajadzību šeit kaut ko ierakstīt.
Daudz biežāk savu dzīvi protams updeitoju twiterī, taču pavisam drīz( cerams tuvākajās dienās) sekos mazliet garāks ieraksts.
Uz tikšanos...

Pieci mēneši šeit un derētu kaut ko ierakstīt. Nerakstīšu gari. Ziemassvētki tika pavadīti mājās, savukārt Jaunais gads šeit. Dita ar Mikusu(Latviešu brīvprātīgie no kalnu reģiona) bija atbraukuši ciemos un devāmies uz galveno laukumu kur ar atvērtu šampanieti un daudz daudz cilvēkiem sagaidījām jauno 2012 gadu. Nākamajā dienā mums pievienojās igauniete Reli no cita projekta un pat ja pārējās dzīvokļa kaimiņienes bija savās valstīs vientuļi nebija.
( ... tālāk ... )

Rumāņiem šodien Nacionālā diena un oficiālā brīvdiena. Es gan to īsti neizbaudīju jo mums birojā bija divi trenniņi un pēc tam slimnīca. šodien pirmo reizi mums mācīja Face painting un kā uzzīmēt uz bērnu sejām taureņus, kaķus utt. Katrā ziņā šis man patīk daudz labāk par Ēnu teātri. Kaut kā neuzskatu ka Ēnu teātris būtu mans aicinājums un īpaši neaizrauj arī, kamēr origami aizrauj.
Nedēļas sākumā apslimu ar kaut kādu vīrusu līdz ar to izlaidu pirmdienas un otrdienas aktivitātes. Doks gan teica mājās sēdēt līdz trešdienai, bet trešdien vairs klepus nebija (balss vienīgi bija mazliet aizsmakusi).
Un jā, Rumāņi patiešām prot radīt ziemassvētku sajūtu un ne tikai Rumāņi. Šodien sēdējām birojā(cik nu pēc biroja, parasts dzīvoklis kas uztaisīts par biroju) taisījām nepieciešamos materiālus Ēnu teātrim un Dāniete ar Nīderlandieti piestrādāja par dīdžejiem un lika Ziemassvētku dziesmas.
Turklāt iepirkšanās centrs kas atrodas netālu no mana dzīvokļa jau pirms pusotras nedēļas bija pamatīgi izrotājies Ziemassvētku noskaņās. Tagad kad biju šodien tur, tad ārpusē bija tipisks tirdziņš ar mūziku utt. Pa brīvu deva nogaršot ābolu sulu un vel šo to.
Tā lūk. Gribēšu redzēt kas šeit darīsies Zsvētku nedēļā.

Man teica, lai šeit kaut ko ierakstu ko laikam arī darīšu. Galu galā ir pagājuši gandrīz divi mēneši kopš pēdējā raksta un īstais brīdis, kad atgriezties pie bloga.
Pa šo laiku ir notikušas šādas tādas pārmaiņas. Piemēram Spāniete pārceļas uz citu dzīvokli, taču mūsu dzīvoklī ievācas igauniete un Nīderlandiete(neslēpšu sakot ka man viņas kā cilvēki patīk labāk nekā Spāniete)
Novembra sākums bija neticami silts un patīkams, taču otrā daļa jau bija vēsāka. Bet neskatoties uz to, šodien atkal ir saulīte un izskatās ka diena bez vēja. Runā gan, ka ziemas seit esot bargākas nekā Latvijā, bet par spīti tam, sniegs šeit uzsniegot uz kādām divām nedēļām un tad atkal nokūst. Bet sniegs vel nav un būs visticamāk tikai decembrī vai pat uz decembra beigām.
Kā arī oktobrī, īsi pirms manas dzimšanas dienas ar stopiem bijām aizstopojuši uz 300 km attālo Klūžu, jeb Rakstot saka kā Cluj. Kopā ar vel vienu latvieti Ditu izlēmām izmantot iespējams pēdējās siltās dienas un es pirmo reizi stopēju. Īpaši nekas traks nebija un nekādas problēmas. Jāsaka, ka diezgan veiksmīgi, vienīgi atpakaļceļā sanāca nenliela iesprūšana uz stundu Turdā un beigās vel tika izmests pamatīgs aplis un līkums, kā rezultātā mājās biju ap vienpadsmitiem vakarā. Klūža bija patīkama un patika man daudz labāk par Bukaresti. Bukareste priekš manis ir mazlietiņ par lielu un mazliet par daudz cilvēki. Reizēm autobusos vai metro nepatīk tā saspiestība, bet ko var darīt ja vienā pilsētā ir pie diviem miljoniem cilvēku. Klūža vairāk bija tāa kā studentu pilsēta un tāda patīkama. Arī turienes brīprātīgie bija jauki un man ļoti patika pie viņiem pavadīt tās divarpus dienas.
Pagaidām gan izskatās ka ceļošana ar stopiem uz kādu laiku būs jāatliek, jo nenovēršami tuvojas ziema, taču mums priekšā ir viss pavasaris un vasara.
Par pavasari runājot, atklāju ka šeit lidmašīnas biļetes uz Itāliju maksā 12 eiro un tas nozīmē to, ka martā pa visiem 100% es došos uz Romu. Viena vai ar kāu, bet doties došos jo šitādu iespēju vienkārši nedrīkst palaist garām.
Par darbu runājot.... tad uz slimnīcām joprojām eju. Nav grūti, vienīgi Rumāņu valodas nezināšana visu mazlietiņ sarežģī. Paralēli tam esmu pasākusi arī iet uz bērnudārziem, kur man trīs lekciju laikā (katra pa pusstundai) ir jāpastāsta par Latviju. Nebija nemaztik traki kāiedomājos, vienīgi ar trīsgadniekiem nezināju kā apieties. Pārējie vecumi mani neuztrauca un bija diezgan viegli.
Ak jā un par Rumāņu valodu. Neiet varbū tik spoži, taču palēnām palēnām mācos. Galu galā, situācija ir labāka nekā skolā, kad vācu valoda bija vienreiz nedēļā un bez iespējām praktizēties. Šeit man ir četras stundas nedēļā un dzīvoju starp rumāņiem lai varētu mēģināt komunicēt.
Pagaidām tas arī viss un tiekamies Latvijā Z-svētku nedēļā ;)

Nu jau mēnesis šeit un es vel neesmu aizbraukusi atpakaļ uz Latviju :D. Nauda ar ir pietiekami. Katrā ziņā ar to, ko mēs saņemam, izdzīvot var. Ar citiem brīvprātīgajiem joprojām nav nekāds dižs kontakts izveidojies. Pat nesaprotu vai es tur pie vainas vai viņi. Laikam jau es.
Līdz šim ir bijušas septiņas rumāņu valodas stundas un varu teikt, ka skaitīt māku, un dažus teikumus ar māku. Bet ar to nepietiek. Jāsāk pašai arī kaut ko mācīties bez oficiālajām stundām.
Savu apkārtni zinu pietiekami labi un apmaldīšanās gadījumā ceļu uz savu dzīvokli varu atrast.
Izskatās arī ka kamēr lielākā daļa dzīvo ar kādu kopā vienā istabā man ir paveicies un laikam palikšu viena pati. Līz ar to privātums ^__^

Pagājšnedēļ bija On Arrival treniņš, kur kopā 70 brīvprātīgie savācāmies kalnu ieskautā ciematā ar nosaukumu Predeal un dzīvojot viesnīcā mums bija nodarbības visas nedēļas garumā. Reizēm bija garlaicīgi, citreiz interesanti. Nebija viegli celties astoņos augšā, bet pie tā jāsāk pierast.
Vērtīgākais šajā trenniņā bija visi iegūtie kontakti. Kopā bijām no 23 dažādām valstīm un tauta, kas dzīvo pa visu Rumāniju. Kas mazliet pārsteidza, no Bukarestes mūsu organizācija bija vienīgā, līdz ar to nešaubos ka ciemiņi mums netrūks.
Patiesībā, pirmie ciemiņi bija jau šajās brīvdienās. Viņi uzreiz pēc Predeal apmācībām devās uz Bukaresti un protams apmetās mūsu dzīvoklī. Beigās ierasto četru cilvēku vietā bijām deviņi :D Bet man jau iebildumi nebija, jo tik forša nedēļas nogale man Bukarestē vel nav bijusi.
Un kur nu vel bez latviešu satikšanas atbraukšanas trenniņā.. ^__^ Es, Sanita un Mikuss bijām uz atbrauksanas trenniņu, kamēr Dita bija uz vidustermiņu. Ar Mikusu vispār interesanta iepazīšanās bija. Blakus nummuriņā dzīvojām un es iesāku runāt angliski sakot ka no latvijas šis atbild ka ar no latvijas. Ar Sanitu gan tā nebija, jo ar viņu iepazināmies jau pirmsaizbraukšanas apmācībās ^__^
Katrā ziņā, bija tik patīkami atkal runāt latviski dzīvajā. Tas nav tas pats kas pa skaipu un jāsaka ka brīžiem aizķēros, bet tā jau nebija problēma.
Pēc trenniņā zinu ka pavisam noteikti došos uz Cluj, kas ir bez maz vai Transilvānijas galvaspilsēta un arī uz Brašovu ciemos pie Ditas un Mikusa.
Pagaidām tas arī viss :) Jāsāk jauna nedēļa un beidzot jāsāk pa īstam strādāt. Jau 4dien mūs laidīs iekšā bernudārzos.

Ir pagājis mazliet vairāk par pusmēnesi kopš par manu pilsētu kļuva Bukareste. Uz doto brīdi esam septiņi brīvprātīgie bet tulīt atbrauks Nadīne no Īrijas un vakarā būs Laura no Spānijas. Līdz ar to mūsu dzīvoklī būs divas Lauras :D
Laiciņš līdz šim bija saglabājies diezgan silts. Aptuveni +30, šodien tik tāds mazliet vēsāks. Laikam arī šeit pamazām iet uz rudens pusi. Bet joprojām varu bez problēmām iet ārā ar saulesbrilēm un svārkiem.
Apkārtni jau aptuveni esmu iepazinusi. Piemēram mēs atrodamies gar divām metro stacijām. uz vienu pusi ir Piata Sudulu un uz otru Aparatori Patrei. Pat ja taksisti nezin ielu kurā es dzīvoju, viņi tomēr zin šīs metro stacijas un atliek tikai vienu nosaukt lai pēctam varētu parādīt uz kuru pusi ir jābrauc. Jā, arī takši šeit ir diezgan lēti. 1 km maksā 25 sant un lai nokļūtu no centra līdz dzīvoklim samaksāju tikai 3 eiro. Protams ka to pagaidām izmantoju tikai vienu reizi un arī tapē ka mājās braucām tad, kad metro jau bija slēgti :D
Jā, metro ir velviena jauna lieta, kuru šeit izdzīvoju. Rīgā nebija iespēja izmantot metro, bet šiet kļūst par gandrīz galveno un ātrāko pārvietošanos ja gribu nokļūt līdz centram.
Darbs..Līdz šim esam bijuši četras reizes slimnīcās. Vienā kur bērni ir ar apdegumiem. Tur man bija mazliet pagrūti atrasties, taču otra bija slimnīca, kur viņi slimo ar tuberkolozi. Šei es esmu bijusi trīs reizes un lai arī pirmā reize bija tāda kāda bija, otro un trešo reizi es jau patiesi izbaudīju. Mācījām bērniem kā taisīt origami, tad jau arī taisījām no baloniem zobenus un otrā reizē lidmašīnītes no papīra. (Starp citu papīra lidmašīnas arī ir iekļaujamas pie origami) Visi īpaši bija sajūsmināti par balona zobeniem, jo protams uzreiz pēc tam puišeļi uzsāka nelielus kariņus ar zobeniem (iekš lacul bucura (bērni ar tuberkolozi) varam doties ārā pagalmbā līdz ar to ir vieglāk. Ļoti priecīgi viņi ir kad var ar Broku un Sirilu uzspēlēt futbolu, kā arī es iemācīju latviešu (vismaz man liekas ka latviešu) spēli "Viens par maz, Divi par daudz". Arī šī spēle viņiem patika, jo kad bijām 4dien Laculbucurā tad lūdza lai mēs atkal spēlējam. Būs laikam jāpadomā vel kāda laba bērnu spēle...
Paralēli šim visam mums notiek dažnedažādi treniņi un ir bijušas trīs rumāņu valodas stundas. Pagaidām zinu lielāko daļu pieklājības frāzītes kāpiemēram labdien, atvainojiet, paldies, uzredzēšanos utt, kā arī šodien iemācījos skaitļus no 1-10.
Bez valodām mums vel ir bijuši baloonu treniņi, kur mēs mācījāmies kā no garajiem baloniem izlocīt sunīti un zobenu. Šitie ir ļoti noderīgi slimnīcās, kā arī origami locīšana. Mācījāmies kā izlocīt kaķi, suni, sirsniņu, puķi, utt. Īpaši labi atceros kā izlocīt vikinga cepuri.
Pagaidām tas arī viss. Moš kaut ko uzrakstīšu nākamnedēļ, moš pēc atbraukšanas apmācībām.

Jā..šodien ar Mai(Dānija) un Katri (Igaunija) nolēmām doties uz peldbaseinu, kas atrodas tajā pašā rajonā kur Katri dzīvo. Es jau protams iedomājos ka tas būs tāds peldbaseins kā Olainē, vai Ķīpsalā vai jebkur citur Latvijā kads ir ar hlorēto ūdeni kur ir jāvalkā cepurītes utt. Tādēļ arī ar šampūnu nodrošinājos un fēnu paņēmu karoč visu kas vajadzīgs lai varētu doties uz peldbaseinu.
Liels bija mans pārsteigums kad aizgājām uz turieni un izrādās ka tas ir atklāts peldbaseins. Ar pludmales smiltīm un normālu ūdeni. Ne hlorēts, ne sālsūdens. Parasts ūdens. Cilvēki sauļojas un izbauda šo paradīzi nu gluži kā pludmalē un man pašai uznāca sajūta ka esmu pludmalē..vienīgais traucēklis šai sajūtai bija tas ka apkārt bija pilns ar deviņstāvu mājām.
Šāda gozēšanās saulītē un pie ūdens man izmaksāja 15 rumāņu lejas, kas ir 4 eiro. Ar to es varētu tur tupēt visu dienu, taču nolēmu pēc pāris stundām doties uz savu dzīvokli.
Protams ka pa to pašu ceļu iet es galīgi negribēju un nolēmu izmēģināt veiksmi un iekāpt pirmajā autobusā kas nāks. Tā arī izdarīju un izkāpu tur, no kurienes tālāk devos ar metro. Protams ka arī metro pieturu kurā kāpt nezināju un šoreiz zvanīju Terjei(igauniete) kura mani apgaismoja par īsto pieturu no kuras pēc tam jau kāpu zināmā autobusā kurš nogādāja dzīvoklī.
Runā ka rīt mūsu trīsistabu dzīvoklītī ielikšot Portugāļu meiteni. Bet nu..tad jau redzēs

( ... tālāk ... )

Līz šim dzīvoju tīri mierīgi un īsti satraukuma nebija par to, ka tulīt tulīt braucu prom uz veselu gadu. Uz valsti, par kuru man nav ne jausmas. Proti..Rumāniju. Tikko divarpus dienas biju pirmsaizbraukšanas apmācībās kur kopā ar vel tādiem pašiem 15 jauniešiem kuri septembrī brauc prom apspriedām visas iespējamās un neiespējamās lietas kas varētu projekta laikā atgadīties.
Tāpat satiku vel divas meitenes, kuras brauc uz Rumāniju tajā pašā laikā. Vienīgā atšķirība ka es dzīvošu Bukarestē aka dienvidos, kamēr viņas abas būs vairāk uz ziemeļiem un atšķirība tomēr ir.
Laikam arī apmācībās līdz manīm beidzot aizgāja tas klikšķis ka es tiešām braucu. Kas to visu vel vairāk papildināja mana vakar saņemtā vienvirziena biļete ar izlidošanu 31.08 kas apstiprina ka patiešām došos.

Taatad. Uzreiz jau atvainojos par garumzimem, tacu sim kompim tadas neesot. Sobrid atrodos pilseta ar nosaukumu Ohringen, kur organizacijas maja atpusamies. Kopa ar mani ir vel divi latviesi, parejie iebrauks sovakar. Brauciens ar autobusu bija....interesants. Jasak jau ar to, ka aizmirsu savu mobilo uz teta masinas kresla un notika pakaldzisanas autinjam. Kekava atklajas ka vinjs mums vislaik bija braucis pa prieksu tacu pie mobila beigas tiku.
Sedeju pasa pasa aizmugure un ilgu laiku pa visiem cetriem kresliem bija paiga ertiba.
Frankfurte mani gandriz vai aizmirsa. Bija 10 min partraukums un es gandriz vai nepaspeju laika. Patiesiba es ari nepaspeju, tacu ar nelielu skriesanu tikko autobusu panacu. Labi vel ka vinjs kustejas lenam un tikai brauca ara no autoostas.
Beigas veiksmigi nonacam Stutgarte, kur mani sagaidija organizacijas parstavis, braucam pakalj uz lidostu parejiem diviem latviesiem un tad uz pilsetu. Ir jau piecos no rita atbraukusi Slovaki un sobrid saldi chuc. Gaidam poljus lai pecak varetu est brokastis.
Pagaidam ataaa lidz kaut kadam bridim. Nedomaju ka nometne bus pieeja kompim.

Šobrīd čatoju ar Vācijas apmaiņas dalībniekiem. Viņi ta visi lidos ar lideni līdz ar to varēs sākt pakot savas mantiņas rīt a es jau rīt atradīšos autobusā ceļā uz Štutgarti. vairāk kā 30 h autobusā. Būs jautri. Jau apbruņojos ar Bada spēlēm ko lasīt un cerību ka man neviens blakus neapsēdīsies.

Laikam vasara dara savu un uz kādu laiciņu biju pametusi visus blogus kas man ir. Nu lab nemaz tik daudz viņu te nav..Tik cibs un tviteris.
Neskatoties uz to..skola beidzot ir pabeigta un jūlijā atpūšos. Gaidu ziņas par Horvātiju, kurām vajadzētu ienākt šajās dienās. Es jau ceru uz pozitīvu rezultātu, bet nu..ja nebūš tad neatliek nekas cits kā meklēt darbu.
Aizvakar un vakar paairējāmies pa Braslu. Jāsak ka tā ir viena traka upe >< Krācītes ar akmeņiem uz kuriem visu laiku uzsēžamies virsū. Sekla upe koki sakrituši. Krasti nepieejami. Pa visu dienu kādus sešus cilvēkus redzējām. Jāsaka, ka pirmajā vakarā jau taisīju acis ciet tiklīdz kā nākamā krācīte un protams atkal uzsēžamies uz akmeņa. Brīnos ka tās laivas palika dzīvas. Biju arī laimīga kad nonācām nometnē. Otrajā dienā jau bija mierīgāk... un veiksmīgi sasniedzām mierīgo un mazliet garlaicīgo Gauju. Protams ka tur arī laivas uzreiz bija vairāk. Plosti, piepūšamās laivas, un četras kanoe laivas. Tuvojoties Siguldai bijām kā uz šosejas :D Rezultāts..Esmu laimīga ka tas viss ir garām un pa Braslu vel kādu laiciņu pavisam noteikti negribēšu braukt. Šobrīd arī izskatos mazliet pec sarkana vēzīša bet ko var gribēt pēc divām dienām karstā saulē uz ūdens.

Velviena laba ziņa. Nakamnedēļ braucu uz Vāciju. Jauiešu apmaiņā, kas ir līdzīga kā bija Polijā. Ceļa izmaksas. Vien 35 ls ^__^

I DID IT (SUN)

Jau treśaa diena Polijaa un deretu kaut ko uzrakstit. Jau ieprieks atvainojos par garumzimnju neessamibu bet seit tadu vnk nav.

Cels bija tiri ok ja neskaita vienu traku vecinju, kas autobusa pusnakti iekapa un visu nakti varijas. (labi ka man bija mans mp3) un brauksana no Varsavas uz Lublinu man patika ar to, ka dabuju istu cukkarpas celja atmoferu jo braucu kupejas. Varbut iztruka tas ka vilciens bija zaljs nevis sarkans bet ir ok. Kupeja astonjas vietas un gaitenis ir tik saurs ka knapi vienam cilvekam pietiek (Nezinu ka tad cukkarpiesi celja spej kadas spelites spelet tur)
No latvijas esam astonji. Gatis, Sanita (mana istabas biedrene) Monta un Ieva(vinjas ir jaraksta kopa jo turas kopa), toposa maminja Baiba, Linda un mazliet trakais Konstantins.
Uz guljvietu atbraucam pirmie lidz ar to tikam pie labakajam vietam istaba. Kopa sobrid istaba esam es, Sanita turciete Havma, Rumaniete un Poliete, kuru vardus es neatceros. Tauta te kopeji ir salasijusies no Polijas(20 gab) Latviesi(astonji), Rumaniesi(6) Italji(6) Interesanti ka italji ir tikai puisi :) Griekji(4) un Turki(6)
Pagaidam laikam ari tas viss. 10.00 saksies rita spelites, so turpinajums bus velak.

Prakse tulīt beigsies un ar steigu jāpabeidz atskaite rakstīt lai varu uz skolu aiznest parādīt. Tādēļ šodien arī paņēmu brīdienu vienīgi praksei vel neesmu ķērusies klāt. Sestdien svēdien ķīpsalā mazos bērnus uz zirgiem vadājām un patiesību sakot pat pabrīnijos ka kājas nemaz tik ļoti nesāpēja pēctam. Un vel dabūju braukt atpakaļ ar lielo zirgu fūri.
No Horvātijas atbilde par EVS vel nav atnākušas, taču cerams ka pēc Polijas apmaiņas programmas mani gaidīs labas ziņas un mūsu projekts tiks apstiprināts

"Hannna: to Lawanda: ka peimineeji sauliti-ta loga iespiideja.. tu ar magiju nodarbojies?"

Spēlējot mafiju draugos, viens cilvēks čatā man pajautāja apmēram šādu lietu :D Par Icu viņš neko nezin.

Šodien pabeidzu skatīties Anime ar nosaukumu Shiki.. Tas nebija kārtējais stāsts kur parasti mirstīgie iemīlas ūberksaistajos vampīros. Patiesībā šeit romance nebija vispār, kaut gan mazliet prasījās un vampīri glīti bija tikai pāris. Bet katrā ziņā šī bija viena no animēm kuru nevar pielīdzināt multenēm un teikt ka tā ir domāta maziem bērniem, jo mazie bērni droši vien neizturētu asiņu daudzumu kāds pēdējās sērijās.

Ak jā un šodien mans EVS projekta meklejum ir beigts, jo šķiet ka esmu atradusi savu sapņu projektu un Jūliā visticamāk braukšu uz gadu uz Horvātiju.(Nevis Grieķiju kā bija sākumā domāts)

Šodien ielogojos pēc ilgiem laikiem 101to do listē un updeitoju pāris izdar''itos darbiņus. Secināju ka neesmu tur rādījusies kopš oktobra jo savādāk tur nekarātos tādas lietas kā "Sagaidīt savus 19" (Kas notika oktobra beigās" Vai arī vēlme nolikt tiesības līdz decembrim(ko es izdarīju novembra pirmajā nedēļā. Tāpat arī nācās šo to pamainīt, jo sapratu, ka tās lietas vairs nav izpildāmas. Kā piemēram Nopirkt kompim klaviatūru, vai savest pašu kompi kārtībā. Izpildāmas nav tā iemesla pēc, ka man vairs nav kompja.
Lai vai kā..42 lietas ir izpildītas no 101 un palikuši vel ir divarpus gadi lai to visu paspētu

Vakar pētot fobiju sarakstu, secināju, ka manām bailēm pat ir nosaukums. Precīzāk Myrmecophobia (nezinu kā izrunā latviski, varat man nejautāt. Precīzāk skatoties, tas nozīmē bailes no skudrām. Jā jā tieši tā. Skudras. Un ne tikai mazās sarkanās un lielās, bet arī melnās.
Nereti cilvēki smīkņā, kad uzzina, ka zirnekļus es mierīgi ņemu rokā, kamēr no skudrām man metas panika. Sak..Kā no tādām sīkaļām ir iespējams baidīties...Diemžēl ir. un kā vel. Protams, kamēr viņas ir viena, divas vai trīs, tikmēr problēma nav. Taču tiklīdz kā ir bars, tā man iestājas panika. Ja mežā es redzu daudz skudras un nav iespēja no viņām izvairīties, tad es ne mirkli nestāvu mierā un pat tad kad citi stāv, es mīņājos uz vietas un pie sevis domāju, ka tik neuzlien virsū, ka tik neuzlien virsū. Laikam manas bailes ir no tā, ka viņas ir pietiekami maziņas lai varētu ielīst visur kur var un tas ir pats biedējošākais.