Skaļi izteiktas domas

Vakar pētot fobiju sarakstu, secināju, ka manām bailēm pat ir nosaukums. Precīzāk Myrmecophobia (nezinu kā izrunā latviski, varat man nejautāt. Precīzāk skatoties, tas nozīmē bailes no skudrām. Jā jā tieši tā. Skudras. Un ne tikai mazās sarkanās un lielās, bet arī melnās.
Nereti cilvēki smīkņā, kad uzzina, ka zirnekļus es mierīgi ņemu rokā, kamēr no skudrām man metas panika. Sak..Kā no tādām sīkaļām ir iespējams baidīties...Diemžēl ir. un kā vel. Protams, kamēr viņas ir viena, divas vai trīs, tikmēr problēma nav. Taču tiklīdz kā ir bars, tā man iestājas panika. Ja mežā es redzu daudz skudras un nav iespēja no viņām izvairīties, tad es ne mirkli nestāvu mierā un pat tad kad citi stāv, es mīņājos uz vietas un pie sevis domāju, ka tik neuzlien virsū, ka tik neuzlien virsū. Laikam manas bailes ir no tā, ka viņas ir pietiekami maziņas lai varētu ielīst visur kur var un tas ir pats biedējošākais.