Novembris
Man teica, lai šeit kaut ko ierakstu ko laikam arī darīšu. Galu galā ir pagājuši gandrīz divi mēneši kopš pēdējā raksta un īstais brīdis, kad atgriezties pie bloga.
Pa šo laiku ir notikušas šādas tādas pārmaiņas. Piemēram Spāniete pārceļas uz citu dzīvokli, taču mūsu dzīvoklī ievācas igauniete un Nīderlandiete(neslēpšu sakot ka man viņas kā cilvēki patīk labāk nekā Spāniete)
Novembra sākums bija neticami silts un patīkams, taču otrā daļa jau bija vēsāka. Bet neskatoties uz to, šodien atkal ir saulīte un izskatās ka diena bez vēja. Runā gan, ka ziemas seit esot bargākas nekā Latvijā, bet par spīti tam, sniegs šeit uzsniegot uz kādām divām nedēļām un tad atkal nokūst. Bet sniegs vel nav un būs visticamāk tikai decembrī vai pat uz decembra beigām.
Kā arī oktobrī, īsi pirms manas dzimšanas dienas ar stopiem bijām aizstopojuši uz 300 km attālo Klūžu, jeb Rakstot saka kā Cluj. Kopā ar vel vienu latvieti Ditu izlēmām izmantot iespējams pēdējās siltās dienas un es pirmo reizi stopēju. Īpaši nekas traks nebija un nekādas problēmas. Jāsaka, ka diezgan veiksmīgi, vienīgi atpakaļceļā sanāca nenliela iesprūšana uz stundu Turdā un beigās vel tika izmests pamatīgs aplis un līkums, kā rezultātā mājās biju ap vienpadsmitiem vakarā. Klūža bija patīkama un patika man daudz labāk par Bukaresti. Bukareste priekš manis ir mazlietiņ par lielu un mazliet par daudz cilvēki. Reizēm autobusos vai metro nepatīk tā saspiestība, bet ko var darīt ja vienā pilsētā ir pie diviem miljoniem cilvēku. Klūža vairāk bija tāa kā studentu pilsēta un tāda patīkama. Arī turienes brīprātīgie bija jauki un man ļoti patika pie viņiem pavadīt tās divarpus dienas.
Pagaidām gan izskatās ka ceļošana ar stopiem uz kādu laiku būs jāatliek, jo nenovēršami tuvojas ziema, taču mums priekšā ir viss pavasaris un vasara.
Par pavasari runājot, atklāju ka šeit lidmašīnas biļetes uz Itāliju maksā 12 eiro un tas nozīmē to, ka martā pa visiem 100% es došos uz Romu. Viena vai ar kāu, bet doties došos jo šitādu iespēju vienkārši nedrīkst palaist garām.
Par darbu runājot.... tad uz slimnīcām joprojām eju. Nav grūti, vienīgi Rumāņu valodas nezināšana visu mazlietiņ sarežģī. Paralēli tam esmu pasākusi arī iet uz bērnudārziem, kur man trīs lekciju laikā (katra pa pusstundai) ir jāpastāsta par Latviju. Nebija nemaztik traki kāiedomājos, vienīgi ar trīsgadniekiem nezināju kā apieties. Pārējie vecumi mani neuztrauca un bija diezgan viegli.
Ak jā un par Rumāņu valodu. Neiet varbū tik spoži, taču palēnām palēnām mācos. Galu galā, situācija ir labāka nekā skolā, kad vācu valoda bija vienreiz nedēļā un bez iespējām praktizēties. Šeit man ir četras stundas nedēļā un dzīvoju starp rumāņiem lai varētu mēģināt komunicēt.
Pagaidām tas arī viss un tiekamies Latvijā Z-svētku nedēļā ;)
Pa šo laiku ir notikušas šādas tādas pārmaiņas. Piemēram Spāniete pārceļas uz citu dzīvokli, taču mūsu dzīvoklī ievācas igauniete un Nīderlandiete(neslēpšu sakot ka man viņas kā cilvēki patīk labāk nekā Spāniete)
Novembra sākums bija neticami silts un patīkams, taču otrā daļa jau bija vēsāka. Bet neskatoties uz to, šodien atkal ir saulīte un izskatās ka diena bez vēja. Runā gan, ka ziemas seit esot bargākas nekā Latvijā, bet par spīti tam, sniegs šeit uzsniegot uz kādām divām nedēļām un tad atkal nokūst. Bet sniegs vel nav un būs visticamāk tikai decembrī vai pat uz decembra beigām.
Kā arī oktobrī, īsi pirms manas dzimšanas dienas ar stopiem bijām aizstopojuši uz 300 km attālo Klūžu, jeb Rakstot saka kā Cluj. Kopā ar vel vienu latvieti Ditu izlēmām izmantot iespējams pēdējās siltās dienas un es pirmo reizi stopēju. Īpaši nekas traks nebija un nekādas problēmas. Jāsaka, ka diezgan veiksmīgi, vienīgi atpakaļceļā sanāca nenliela iesprūšana uz stundu Turdā un beigās vel tika izmests pamatīgs aplis un līkums, kā rezultātā mājās biju ap vienpadsmitiem vakarā. Klūža bija patīkama un patika man daudz labāk par Bukaresti. Bukareste priekš manis ir mazlietiņ par lielu un mazliet par daudz cilvēki. Reizēm autobusos vai metro nepatīk tā saspiestība, bet ko var darīt ja vienā pilsētā ir pie diviem miljoniem cilvēku. Klūža vairāk bija tāa kā studentu pilsēta un tāda patīkama. Arī turienes brīprātīgie bija jauki un man ļoti patika pie viņiem pavadīt tās divarpus dienas.
Pagaidām gan izskatās ka ceļošana ar stopiem uz kādu laiku būs jāatliek, jo nenovēršami tuvojas ziema, taču mums priekšā ir viss pavasaris un vasara.
Par pavasari runājot, atklāju ka šeit lidmašīnas biļetes uz Itāliju maksā 12 eiro un tas nozīmē to, ka martā pa visiem 100% es došos uz Romu. Viena vai ar kāu, bet doties došos jo šitādu iespēju vienkārši nedrīkst palaist garām.
Par darbu runājot.... tad uz slimnīcām joprojām eju. Nav grūti, vienīgi Rumāņu valodas nezināšana visu mazlietiņ sarežģī. Paralēli tam esmu pasākusi arī iet uz bērnudārziem, kur man trīs lekciju laikā (katra pa pusstundai) ir jāpastāsta par Latviju. Nebija nemaztik traki kāiedomājos, vienīgi ar trīsgadniekiem nezināju kā apieties. Pārējie vecumi mani neuztrauca un bija diezgan viegli.
Ak jā un par Rumāņu valodu. Neiet varbū tik spoži, taču palēnām palēnām mācos. Galu galā, situācija ir labāka nekā skolā, kad vācu valoda bija vienreiz nedēļā un bez iespējām praktizēties. Šeit man ir četras stundas nedēļā un dzīvoju starp rumāņiem lai varētu mēģināt komunicēt.
Pagaidām tas arī viss un tiekamies Latvijā Z-svētku nedēļā ;)
Comments