vismaz esmu sākusi ar Tevi runāt un nebaidos,
bet tas man nedod neko labu.

vai es jūtos labāk? nē.
vai Tu jūties labāk? nezinu.
vai kaut kas no tā mainīsies? nezinu, tas atkarīgs tikai no mums.

Es nezinu, kā Tu jūties, tāpēc par Tevi nevaru neko teikt, bet es zinu par sevi. Tu nezini, kādā stāvoklī es biju toreiz (Tu, protams, droši man vari pārmest egoismu un egocentrismu, droši, bet mēs abi esam egoisti un abi to apzināmies), es biju vācama un kopjama, un agresīva, un pret sevi visvairāk, jo es taču esmu cilvēks, es apzinājos, ko esmu nodarījusi cilvēkam, kuru mīlēju, bet man teica un es beigās pati sapratu, ka tā, kā tas bija izveidojies, tur nebija turpinājuma, vismaz es stāvēju uz vietas savā attīstībā, savās sajūtās un beigās - pilnīgi tukša, man nebija vairs nekā - Tevis vairāk nebija, jo biju tā nolēmusi, ka tā visiem būs daudz labāk un vieglāk,un manī vairs nekā nebija - es visu, kas man bija, devu Tev un atdevu, nē, es to nenožēloju, tieši pretēji, toreiz tā jutos un tas nāca pilnīgi dabīgi un labi, ka tā.

Kāpēc ar Tevi tā notiek..?
Jo Tu esi tāds cilvēks, vienkārši. Bez tam, līdz kaut kādai robežai Tev tas patīk, pēc tam - kļūst par apgrūtinājumu, bet beigās - viens vai otrs saprot, ka tas ir vāveres ritenis, no kura ir jātiek laukā, kāds tiek izgrūzts, kāds saņemās un izlec pats, kaut apzinās, ka ritenis griežas tālāk - viņā.