man vakar radās šaubas par to vai esmu tik sievišķīgs sievišķis, cik vienmēr pašai licies.
jā , es neģērbjos kā vecis , pat nevalkāju sporta apavus. nemāku spļaudīties , neuzspļaujot savam krūškurvim. vienīgais, par ko mani varētu vainot būtu tas, ka es par daudz lamājos un par daudz pīpēju.
bet par to nav stāsts. stāsts ir par to, ka neesmu viltīga , nemāku nevienu tīt ap pirkstu , nemāku mūždien izskatīties nevainojami , nemāku nepārtraukti smieties , nemāku visus tos "hi hi - ha ha" paņēmienus.
mani neaizkustina līdz sirds dziļumiem kaut kādas rihannas un vēl huj zin kādas annas .
nespēju sevi piespiest uzturēties netīkamu cilvēku klātbūtnē.
neprotu staigāt apkārt ar dežūrsmaidiņu sejā .
viss , ko spēju, ir maršēt apkārt ar degunu gaisā . un man žēl , ka mani tāpēc notur par neaizskaramu.
arī man kaut kā jāaizsargājas, kaut kā jāizdzīvo.
ja pasaule palūkotos spogulī, tā redzētu, cik tai neglīta seja.