neesmu pārliecināta , ka eju īsto ceļu .
varbūt - izdevīgāk un ērtāk ir uzvesties kā bezrūpīgai cacai , kuru vālē pa labi, pa kreisi .
galu galā , tādas visiem patīk . tās , kuras nemitīgi smaida , kurām mūžīgi klājas tik labi , ka slikti metas , tās , kuras saģērbjas tik neaizmirstami , ka dažbrīd atgādina ziemassvētku eglītes .
ar viņām droši vien ir viegli - atliek uzrunāt , uzsaukt kaut ko , atrādīt savu biezo auto/dzīvokli/uzvalku un zivtiņām āķis ir lūpā . (nemaz necenšoties atgādināt , ka zivtiņas to pašu nodomā par makšķerniekiem .)
grūti spriest , kurš šajā situācijā ir uzvarētājs - makšķernieks , kuram beidzot gadījies izvilkt lomu, vai zivtiņa , kurai nu ir kāds , kuram piesūkties .
principā - izdevīgā situācijā ir abi .

rezumējot savu domu , kuru nekādi neizdodas kodolīgi noformulēt , nākas izdarīt secinājumu , ka panākumu pamatā ir drāžamas muļķes paskats un pietiekami daudz smadzeņu , lai "piesūktos" .
nē , neseciniet aplami - es neuzskatu , ka vīrieši iemīlas drāžamās muļķēs . nē , pasarg' Dievs !
es tikai cenšos pateikt , ka mūsdienu vīrietis ir pietiekami slinks , lai ņemtu pirmo beibi , uz kuru izdodas atstāt iespaidu ar kaut kādu tur sūda kokčiku kokteiļbārā .

principā - es saprotu - nu nahuj viņam pūlēties un ņemties simts gadus , lai dabūtu kādu no tām pārējām , ja blakus , pie bāra letes , ar aci miedz sievišķis , kuru viņš var dabūt šeit un tūlīt .