Ir tik grūti saņemties, zinot, ka katra otrā dziesma man viņu atgādinās, katrs vārds un katra smarža, pilsētas kanāls, Kongresu nams, nedod dievs, ieklīst Garciemā vai Kronvalda parkā, kur nu vēl klusajā centrā vai līdz Andrejsalas molam, šī pilsēta ir viņš, mana dzīve ir viņš, pie velna, es taču pati sev asociējos ar viņu - es esmu viņš, un viņš ir es. Man joprojām ir jūtas, bet .. Un ir tik sāpīgi to apzināties, un es nezinu, kāpēc un kas manī ir mainījies, bet es vairs nejūtos piepildīta šajās attiecībās, taču tik grūti tās ņemt un palaist vaļā - sāpināt cilvēku, kuru mīlu, lai cik pretrunīgi vārds mīlestība neskanētu iepriekš sacītā kontekstā.