Pirmajā reizē, kad tur biju, kondicioniera neesamības dēļ man aizsita elpu sviedru un alkohola aroms, nemaz nerunājot par nepanesami skaļo, krekšķīgo Sergeja Šnurova balsi fonā, kas apvienojumā ar jau iepriekšminēto smaku, karstumu un galdus tricinošām miesām netīri baltos krūšturos, manī izraisīja sliktu dūšu, un es apsolīju sev nekad turp neatgriezties.

Otrajā reizē S. svinēja tur savu dzimšanas dienu. Garais galds pretim ieejas durvīm bija saklāts tieši viņas viesiem, es iekārtojos dziļākajā stūrī, it kā cenzdamās sevi pasargāt, taču tas nenācās viegli, jo piedzēries pusmūža vīrietis ar iesauku Zaķis apkārt bārstīja uzmanības apliecinājumus, vēlāk arī uzrāpās uz galda un ar ģitāru rokā sāka nebalsī ķērkt kaut ko sevis sacerētu. Kamēr es sēdēju, mēģinot izturēt Zaķa kviekšanu, vakars vainagojās ar kroņa numuru - garā galda viņā galā apsēdās netīrs panks, kurš acīmredzami nejutās labi un tāpēc pievēma pagaldi. Nav vērts pieminēt ne smaku, ne ķēpu, bet, paldies Dievam, ar to bija gana, lai svinību vieta tiktu pārcelta citur.

Trešajā reizē .. trešajā reizē es draugus atrunāju no došanās turp, jo Brenguli var dabūt arī pieklājīgākās vietās.