aizdoma, ka esmu apslimusi ar smadzeņu satricinājumu vieglā formā, aizbraucu līdz ciemam, paņēmām slēpes un suni un šļūcām uz Baltijas jūru, es, protams, sāku rembo tēlot as always, un, otro reizi mūžā uz slēpēm stāvēdama, ņēmos iekarot paugurus. suns, kā reiz, īstajā mirklī šķērsoja manu trajektoriju, es centos mainīt kursu, sākās ņigu ņegu, un finālā attapos uz zemes ar (pret nūju?) sasistu galvu.
kā nu tur nebūtu, bija forši, atpakaļceļā gan piķa melnums, un man pamira sirds, kad celmu noturēju par cilvēku, bet mums jau vienmēr sanāk pa to mežu staigāt tieši naktīs, un pie jūras vispār sirreāli - sniegs, tumsa, mēness, zvaigznes un absolūta vienatne, jutos kā antarktīdā, kā polārajā naktī, goda vārds.