ja viss būtu tik vienkārši, es iekāptu laika mašīnā, kaut vai tajā, ko mēs bērnībā uztaisījām no vecas veļasmašīnas un skapja antrisoles, un atgrieztos netālā pagātnē, ir cilvēki, kurus man nevajadzēja pazaudēt vai iemainīt pret citiem, vienkārši nevajadzēja, bet es taču to nevarēju zināt, vai ne, es nevarēju zināt, kas mani gaida un kas nē. ja jau tajā mirklī man tas likās vispareizāk, tad tā droši vien arī bija. mēs taču nekad nevaram paturēt sev visu, vai ne.

P.S. man liekas, es spētu padarīt nelaimīgu jebkuru manī ieinteresētu vīrieti. tas laikam ir īpašais talants.