Rīga. Novembris. Sals. Nakts. -2 °C. Dienas ilgums: 9h 0min.

Sacepu milzu cāļa fileju kalnu ar sieru un tomātiem, uzvārīju rīsus un sarīvēju milzu bļodu biešu salātu - tagad man visu nedēļu būs ēdamais, savādāk jau sāku satraukties par savām iekšām, jo bulciņās, izņemot taukus, nekā cita nav. Nu ja .. kaut kā tā. Kā redzat, esmu pilnīgi pārņemta ar ikdienu, ar to, ko ēdu, ar to, ko mācos, un ar to, kas man mugurā. Nezinu, tas ir labi vai slikti, jo tīri teorētiski varētu teikt, ka viss ir čoini, es dzīvoju šodienai un nododos esošajam, bet no otras puses mani māc aizdoma, ka esmu degradējusies, lai gan, kas tad tā par degradācijas pazīmi, ka istabiņa izslaucīta, darbiņi padarīti un bērniņi paēduši? Tas taču drīzāk ir progress, vai ne, varbūt ir laiks nedaudz izaugt arī citās jomās, piemēroties dzīvei, kā saka: iemācīties vārīt soļanku un cerēt uz to, ka pēkšņi nokritīs meteorīts un es kļūšu tik gudra, ka būšu viens no 10 stipendiju saņēmējiem, bet tas jau tā utopiski .. es tikai sapņoju. Nu jā, esmu kļuvusi piezemētāka, tas ir noticis fakts, un, ja pirms laika es sapņoju par rakstnieces karjeru, vecu jaguāru un pili pie ezera, tad tagad esmu kļuvusi tuvredzīgāka un justos laimīga, ja beidzot noliktu tiesības, saņemtu stipendiju un varētu atļauties kādu divu nedēļu ceļojumu uz Eiropu.