Zvilnēt saulē, sauļoties pie dzintarjūras, dzert garšīgu alu, ēst līdzpaņemtās siermaizes un, lasot grāmatu, turpat arī atlūzt. Nē, nopietni. Septembris, oktobris pagājis, nu un varētu tagad pa taisno pārcelties kaut kur uz aprīļa vidu, kad zābakus var nomainīt pret kurpēm un daba sāk izrādīt kaut kādas dzīvības pazīmes, bet ne sūda, tuvojas novembris, un nav Latvijā sliktāka laika par novembri, jo decembrī visi jau it kā ir samierinājušies ar siltuma neesamību, turklāt visa tā Ziemassvētku gaidīšana, o, jūs pat nevarat iedomāties, kā es tos sasodītos saulgriežus gaidu, tumšās Rīgas ielas un īsie dienas cēlieni vienkārši nav mana stihija, un vēl jau decembrī janvāris tuvojas, tātad esam soli tuvāk saulei.