es te palasu vienu, palasu otru un secinu, ka mēs, sievietes, attiecībā uz vīriešiem tomēr esam galīgas duras. tik daudz utopijas, tik daudz cerību, tik daudz muļķības. un nav laikam nevienas pašas, kas sirds dziļumos necerētu, ka "viss mainīsies, viņš tā vairs nedarīs, tā bija pirmā un pēdējā reize". cik reižu jāviļas, lai beidzot noticētu dusmās izvizītajām, visdažādākajos lamu vārdos ietērptajām tēzēm, ka neviens vīrietis vēl nav mainījies tāpēc vien, ka kādam sievišķim atsevišķas nianses viņa uzvedībā/personībā/dzīvesveidā liekas nepieņemamas? kāpēc lai kāds vispār mainītos, ja viņam ir labi tāpat un nav nekāda diskomforta attiecībā uz savu vai sava krāniņa domu gājienu? un tikai nevajag par mīlestību vai par to, ka kļūdīties ir cilvēcīgi, muldēt, jo ir, manuprāt, pāris tādas lietas, kuras neviens otru mīlošs cilvēks nekad nedarītu. pēc n-tajiem  gadiem varbūt, jo tad, ziniet, mīlestība arī pāraug tādā kā citā kategorijā, balansējot kaut kur starp iekāri, garlaicību, rutīnu un labākā drauga mīlestību, un arī tās sajūtas nav intensitātes ziņā salīdzināmas ar pirmajiem mēnešiem, bet ne jau nu sākumā, kad jābūt uh un ah, es nevienu citu šajā pasaulē bez tevis negribu.