Rīga. Nakts. Nezinu, - dienā karsti bija, lietus nelija (vatafak?). +13 °C. Dienas ilgums: 13h 14min.

Es tā iedomājos šovakar, ka nevaru izskaitļot, kurā mirklī norobežojos no apkārtējās pasaules un pārvērtos Robinsonā Krūzo. Esmu vientuļš sakārnis, - vienīgais draugs ir mans vīrietis, bet tas arī, protams, līdz dienai, kad šķirsimies, un vēl vecāki ir viens no variantiem, kas nepametīs nelaimē, un vairāk nav neviena.
Es ne ar vienu neuzturu regulārus kontaktus,- neviens neuztur regulārus kontaktus ar mani; es nevienu neaicinu uz tēju/kafiju/alu/sarunu,- mani neviens neaicina uz tēju/kafiju/alu/sarunu; mana telefona numura ciparu kombinācija nav no tām, kuras spiež situācijās, kad pametis puisis, - un arī es nevienam nezvanu un uz pleca neraudu. Tā apziņa, ka šajā pāmaiņu posmā dzīve atsijā paziņu pēc paziņas, ir interesanta, - es nevarētu tās nosaukt par skumjām, drīzāk par neizpratni, jo, lai arī nevaru sūdzēties par kopābūšanu ar sevi visā savas personas krāšņumā, mani biedē doma, ka pēc gadiem diviem nebūs neviena paša, ar ko kopā aiziet uz kino vai kuram pajautāt viedokli par jauno matu sakārtojumu, jo arī tas dažkārt ir ļoti svarīgi, vai ne.
Vienīgais prieks un acuraugs, kas pēc tik ilgiem gadiem nav aizgājis postā, ir draudzība ar M.&Co, taču, uz negatīvo pieredzi balstoties, atļaušos prognozēt, ka arī tas neilgs mūžīgi. Bet ko tur, - viss notiek tā, kā jānotiek, un ja es reiz sajukšu prātā no vienatnes, pavirši sveicinot ļaudis un sasniedzot ekrāna mākslīgo baudu, es gribu smaidīt. Smaidīt.