Šodien gāju cauri stokmanam un tāda jocīga sajūta bija - it kā tāds patīkams uztraukums. Laikam inerce - kādreiz tak es gāju uz randiņiem un bučojos kino zālē, un ēdu popkornu, un nevarēju izvēlēties, kurš no kavalieriem man patīk labāk. Kaut kā tā jocīgi, ka pusotru gadu neesmu bijusi ne uz vienu randiņu, neesmu tā īsti pat skatījusies un novērtējusi vīriešus, kas ir ap mani. Man pat ir grūti iedomāties, kā tas būtu, ja ar kādu tagad būtu jāsāk no nulles. Ir jau forši, tikai sirds tāda kā pamirusi sitas nemainīgā ritmā, vairs nav ne miņas no adrenalīna, un laikam jau tāpēc es nepārtraukti meklēju problēmas viņā kā personībā, lai paspilgtinātu savu pelēcīgo emociju paleti. Man trūkst pārsteiguma momenta - es nekļūdīgi spēju prognozēt divus, trīs viņa soļus uz priekšu, nu, teiksim, viņš solījās šodien būt atpakaļ, bet es jau pirmdien zināju, ka ātrāk par piektdienas vakaru varu pat negaidīt, tik ļoti es viņu pazīstu. Tāda jau ir tā ģimenes dzīve, vai ne, ko tur padarīsi.
Un tas jau nav slikti, tas ir ērti un noderīgi, un jau atkal man jāatzīst, ka es te sūdzos tāpēc vien, ka mana dzīve nav piesātināta: man nav draugu, ar kuriem kopā iet uz kino, cept picu vai skriet no rītiem, vai vienkārši būt, man nav darba, par kuru lauzīt galvu, man nav naudas, kuru tērēt, un līdz ar to varas pār savu dzīvi arī tā īsti nav, jo es dzīvoju mājā, kurā man nekas nepieder, pat ne nagu laka vai dīvāns (kur nu vēl iespēja būt noteicējai pār sevi), man nav hobiju, ar kuriem aizpildīt brīvo laiku, un vispār jau man nav itin nekā šajā baltajā pasaulītē, izņemot pašas ķermeni. Un nožēlojamākais ir tas, ka tīri teorētiski arī ar ķermeni es nevaru darīt, ko gribu, pretējā gadījumā var gadīties, ka mani izmet no dzīvokļa un man vairs nav maizes, ko ēst, vai šī dzīve nav skaista, ko?
Es jūtos ļoti slikti, dzīvojot uz mātes kakla, dzīvojot no viņas žēlastības, es nepārtraukti jūtos vainīga par kaut ko, un man vienmēr viņai jāizpatīk tāpēc vien, ka man nav pašai savas sviestmaizes un jumta virs galvas (pretējā gadījumā uzreiz pretī ir arguments, ka pagaidām vēl viņa par visu maksā), es pat vairs neprasu viņai naudu, tikai tik, cik mājās paēdu, un vēl autoskolai paprasu, bet tā ne. Un tagad, uz pagātni atskatoties, es varu teikt, ka laimīgākais laiks manā dzīvē bija, kad neapzinājos sevi kā trešo riteni un bez sirdsapziņas pārmetumiem varēju vecākiem paprasīt naudu, lai aizietu paballēties, piemēram, bet tagad, bļeģ, tā apziņa, ka esmu pieaugusi, ka mana esamība līdz pēdējam santīmam, līdz pēdējam vārdam no kāda ir atkarīga, mani smacē vai nost.
Un tikai nevajag visas tās nabaga sprīdīšu teorijas, ka nauda neko neatrisina, jo, gribi negribi, starp naudu un varu atrodas vienādības zīme.