Rīga. Tikko no Mažeiķiem. Spindėjo saulė, buvo vėjuota ir Ylakiu kaimė tiek daug gandru skraidė virš mūsu, kad negalėjau suskaičuoti. +19 °C. Dienas ilgums: 15h 10min.

Man ir ārkārtīgi netīri mati, es neesmu bijusi dušā veselu mūžību, virtuve pilna smaržīgu ābolu un drēbes viegli nes pēc dūmiem - bijām pie omas. Galdi vai plīsa no salātiem un visām iespējamajām gaļiņām, mēs, vilnas zeķēm kājās, vakariņojām ārā un atmiņā atausa senās jo senās dienas, kad vectēvs no rītiem vēl pīpēja pīpi, piesēdis uz laukakmens, un, ar riteni braucot no tirgus, veda brokastiņai biezpiena sieriņus. Ai, un kur nu vēl putraimu smarža, kad virtuvē ar lielu koka karoti maisīja azaidu cūkām, vai vectēta rokas, melnzemes un darba sasūkušās, par kurām viņš allažiņ ar mani jokoja. Lauku ielas 5 mājas smaržo pēc bērnības, un ir taču tik mīļi, ka omīte joprojām uzskata, ka esmu mazais bērns.
Kaut kā neticas, ka 11 gadi aiztraukušies, vai ne, un liekas, tas vēl bija vakar, kad gulējām pļavā netālu no melnās goves Doļes un mākoņos redzējām krokodīļus, kamieļus un dinozaurus.
Un pie opja kapa lidinājās raibi brūnais taurenis un taurenis ir dvēsele, un dvēsele ir taurenis.

P.S. Ir, tiesa sakant, aš pradėdu po truputėli pamiršti savo tėvu kalba.