Rīga. Silti. +18 °C. Dienas ilgums: 15h 50min.

Mani pārņēmusi tāda ka nostalģija, īsti nesaprotu, pēc kā. Pēc saldajiem sešpadsmit, pēc depresīvajiem tīņu gadiem, pēc cukurvates un krāsainajiem lukturīšiem Rīgas Cirkā?
Liekas, ka dzīvei trūkst krāsu un emociju. Viss šķiet pārlieku remdens un paredzams, esmu pat novērojusi, ka pēdīgā laikā apzināti izvairos no sabiedrības, lai pamocītu sevi ar pamestības sajūtu, - tik garlaicīgi man ir. Protams, ir arī pozitīvie aspekti: esot vienatnē neviens netraucē lasīt vai domāt, turklāt, teiksim, zvilnēšana pludmalē vispatīkamākā ir tieši vienatnē, kad neviens ar savām sarunām netraucē iemigšanu turpat uz dvieļa, kas, manuprāt, vispār ir patīkamākais, ko, smiltīs guļot, var iesākt, un vēl tas, ka ne ar vienu nav jādalās līdzpaņemtajās maizītes, arī nav slikti. Vienīgi ar peldēšanos pašvakāk, jo vienatnē nav dūšas brist dziļāk/tālāk par nabu, bet to jau var pieciest.
Zinu, ko mana māte teiktu, lasot šo ierakstu, - viņa noteikti gardi pasmīnētu un ieteiktu pameklēt darbu, bet, būsim godīgi, augusts tuvojas beigām un man gribas nedaudz pakavēties bērnībā, kad atvaļinājums ilga ceturdaļu gada, ne mēnesi.
Nezinu, ko īsti iesākt, varbūt vajadzētu izprovocēt kādu uz skandālu vai uzburt drāmu no nekā?

upd. Ideālais variants šobrīd būtu pāris glāzes stipra alkohola kādā jaukā bārā (vienatnē, protams), taču neko tādu man neredzēt kā savas ausis līdz pat laikam, kad man būs arī kādi ienākumi, ne tikai izdevumi uz mātes rēķina, jo lūgt naudu alkoholam būtu pēdējais, ko es darītu šajā mājā. Protams, ja es mācētu pareizi mirkšķināt acis, uzvilktu kaut ko seksīgu un uz visiem mēģinājumiem iepazīties neatbildētu noliedzoši, man noteikti izdotos piedzerties par svešu naudu, taču laikam jau tas ir zem mana goda - es nevarētu pārkāpt sev pāri un sākt komunicēt ar kādu no tiem alkatīgajiem kretīniem, tāpēc vien ka man nav naudas.