Cik daudz tomēr nozīmē pašiedvesma, sapratu pēc tam, kad tante pa telefonu atzina, ka man piesūkusies laba ērce - bez encefalīta -, jo pēkšņi pazuda gan galvassāpes, sajūta, ka esmu vismaz 38° karsta, gan pārliecība, ka uzvedos un runāju pagalam dīvaini, jo mani smadzeņu centri pamazām sākuši funkcionēt encefalīta režīmā. Uz vakardienas histēriju atskatoties, varu secināt, ka, iespējams, pārlieku saasināti uztveru pasauli, varbūt man nevajadzētu tik ātri uzvilkties, uz dzīvi raudzīties filozofiskāk vai vēl labāk - paārstēt nervus.
Bet es, ziniet, vēl aizvien domāju, ko liktenis man centās pavēstīt, izņemot, protams, skarbo patiesību, ka pēdējais laiks vakcinēties, jo trešajā reizē var arī neveikties. Kāpēc man tas bija vajadzīgs, kāpēc tieši es atrados īstajā vietā un laikā? Tāpēc, lai kārtējo reizi redzētu, cik idiotiska spēj būt mana māte krīzes situācijās, lai ari viņai, kā pieaugušai sievietei, vajadzētu būt tai, kura saglabā mieru nevis skaļi un egoistiski risina savus mazvērtības kompleksus? Vai tomēr, lai aptvertu, cik muļķīgās ilūzijās esmu dzīvojusi, domādama, ka neesmu viena, man taču ir plecs, man taču aizvējš, man cilvēks, kam uzticēties līdz galam un līdz malai?
Man liekas, šajās brīvdienās es drusciņ sāku saprast situācijas kodolu: esmu liela meitene, pienācis laiks samierināties, ka ar visu jātiek galā vienai, jo cirpēji nāk tikai tad, kad ir aitas. Kad aitu nav, kad ir slikti, tad nenāk neviens.
That`s all, labnakt`, paldies par uzklausīšanu. Viss ir labs, kas labi beidzas, vai ne, tikai mieles paliek, bet tas jau ir sīkums.