Rezultāti būs rīt, es savukārt pacietīgi gaidu, kad asaras aizskalos manus acu ābolus tālu prom uz neatgriešanos un tukšie dobumi taps akli. Es jūtos ļoti viena šovakar, jo man neviena cita nav, izņemot vecākus, ak Kungs, paldies viņiem par to; viss pārējais ir nieki, draugus iepazīst nelaimē, un šorīt es nokritu no mākoņiem un sašķīdu miljons gabalos, aptverdama, cik nebūtiska šķietu cilvēkam, kurš man nozīmē pasauli. Skumji, bet, ko darīt, tāda ir dzīve, vai ne, ir jāpieņem fakti un jāmācās tie sagremot, varbūt tad nākamreiz vairs nesāpēs.