Rīga. Silti. Izrādās, Bolderājas jūrmalā ir tīri neko. +15 °C. Dienas ilgums: 17h 45min.

Satiku senu draudzeni, vienmēr esmu zinājusi, ka viņa ir malacis, bet šoreiz man žoklis atkārās attiecībā uz to, ko spēj mana vecuma cilvēks. Tas iedvesmoja mani darboties, ar mazumiņu neaprobežoties: ir jāuzsāk darba meklējumi, jāiet, jācīnās kaut līdz nāvei, jāmācās, jāizmanto laiks lietderīgi, vai ne, ir jāatceras, velns, ir sev uz pieres jāietetovē, lai spogulī raugoties, atcerētos, ka pēc cilvēka paliek tikai darbs un vienīgi. Nekā cita. Darbs, darbs, darbs.
Par pārējo gribētos piebilst, ka Kristīnes un Edgara problemātika ir nopietni iesakņojusies manos medību laukos, un to tomēr vajadzētu risināt. Edgaram jau nav ne vainas, viņš dzīvos kā dzīvojis, bet, lūk, Kristīne gan ir kaut kas neiedomājams. Nu, sakiet, kur gan rodas sievietes ar tādu mazvērtības sajūtu, no kurienes šīs nepārvaramās, mazohistiskās tieksmes? Kāpēc tik daudz sieviešu, kuras cenšas piejaucēt savvaļas zvērus, kur ir viņu pašpietiekamība, kurš un ar kādām tiesībām viņas ieprogrammējis uz attiecībām raudzīties ilgtermiņā? Kāpēc Kristīnei jāiemīl Edgars, kas viņiem kopīgs un kāpēc Kristīne klausa sirdij, ne prātam? Kur ir loģika un, galu galā, kāda velna pēc viņa meklē vainu sevī, varbūt pie visa vainīgs viņš?
Dieviņ tētiņ, kāpēc man vajadzēja piedzimt par sievieti, tad jau labāk es būtu kārtīgs mužiks: audzētu vēderu, dzertu alu, skatītos multenes un nospļautos par visu, izņemot seksu pāris reizes nedēļā un regulārām ēdienreizēm.



P.S. you don`t care about money, because you`ve always had it
       (The Aviator)