Rīga. Karsti. Ļoti. Vakars. Mēness pieaug. +16 °C. Dienas ilgums: 17h 19min.

O, cik jauki, ka visi mācās eksāmeniem, bet man nekādi nesanāk. Nē, nopietni. Es vakar mēģināju izrēķināt 1998. gada matemātikas eksāmena testa daļu un, ieraugot, ka no 24 punktiem esmu ieguvusi 8, man nolaidās rokas, atļuka ausis un klusā nopūtā aizvērās acu plakstiņi. Runājot cilvēku valodā, ir baigie sūdi, taču ļaunākais tajā, ka šodien es divas reizes aizgāju uz veikalu, pagatavoju debesmannā un izmazgāju traukus, tādējādi cenšoties izvairīties no mācīšanās, vai nav lieliski, ko?
Ak tu tētīt, kā es apskaužu L.. Bet patiesi. Visi tie lielie un mazie mākslinieki, lielākajā daļā viņu mīt tā patoloģiskā tieksme pievērsties jaunradei un pa iemītām taciņām nevazāties. Nē, patiesi, tik liela vienaldzības deva pret apkārtējās pasaules spiedienu ir kaut kas apbrīnojams, nekādi nespēju saprast, vai pie vainas milzīgs iekšējais spēks vai kaut kāda pusaudžiem raksturīga vēlme protestēt pret visu, kas ir atzīts.
Ir jau nedaudz smieklīgi, cik daudzi ieslīguši utopijā, atsakoties skatīties uz dzīvi reāli, mēs taču dzīvojam pasaulē, kurā neattīstītam talantam ir nulles vērtība, hallo, mani kāds dzird? Es, protams, visu saprotu, arī Van Gogs bija autodidakts, gleznojot nevienam nevajadzīgas gleznas, bet viņš ir tikai viens pret simt tūkstošiem citu, kam arī bija talants. Un, nez vai tagad, zem zemes guļot, viņš jūtas laimīgāks, zinot, ka pēc nāves beidzot tika novērtēts un padarīts par preci nr. 1. Kur nu vēl lielāka traģika nabaga māksliniekam, kā sabiedrības nevēlēšanās viņa radīto atzīt par labu esam, bet, ko gan es te muldu, katrs taču dara kā grib, jau atkal es iedziļinos neīstajās lietās, man šobrīd vajadzētu mācīties, ne spriedelēt par muļķībām, kas uz mani neattiecas.