Es šovakar cerēju izgulēties, vai ne, bet ir jau viens naktī, kas būtībā nozīmē, marš, uz dušu un gultā, bet nesanāk nekādi.
Rīt pēdējais zvans, literātu ceļi šķirsies uz visiem laikiem, un es neliekuļošu, sakot, ka tā nebūs. Liekas, es neesmu cilvēks, kas pieķeras līdz nāvei - principā man nebūtu nekas pret absolūtu vientulību, taču, ilgstoši vāroties savā sulā, agri vai vēlu es regresētu, tāpēc priecājos, ja gadās kompānija.
Nē, protams, man žēl, ka vairs nebūs alus dzeršanas pie smilškastes, garo starpbrīžu smēķētavā un S. kundzes piezīmju, bet tas taču nevarēja turpināties mūžīgi. Viss labais reiz beidzas, tagad, tā sacīt, pasaules ceļi ir vaļā - varu sākt vergot naudai, baudai un varai, tiecoties pēc pārākuma pār apkārtējiem. Tas taču ir ārkārtīgi populāri, vai ne?
Vispār varbūt pareizi, jo kas gan ir cilvēka mūžs pret visas pasaules laiku? Nekas. Pieņemot, ka nav nedz debesu, nedz elles un mūsu eksistence ir visnotaļ bezjēdzīgs pasākums, labākais, ko dzīves laikā var darīt, ir nevis cerēt, ka nākošās paaudzes tevi atcerēsies kā Māti Terēzi, bet izbaudīt visu, kas pieejams sortimentā. Tad nu jādzīvo nost un jānospļaujas par visiem tiem nosodošajiem pirkstu kratītājiem, kas saka - tā nedrīkst, ir augstākas vērtības. Jā, ir gan, taču diemžēl ārējo faktoru nospiedošais vairums neparedz iespēju pārtikt no mīlestības un padarīt to par savas dzīves vienīgo sastāvdaļu.