Esmu, redz, beidzot tikusi galā ar Regīnas Ezeras "Aku" un prātoju, vai esmu, vai neesmu spējīga šonakt krāmēties ap vēl kādu parādu. Un, ko līdz frāze "nado, Fedja, nado", ja nāk miegs un tā makulatūras kaudze ar dzejas, dramaturģijas un prozas analīzēm pamazām iedzen manī riebumu pret literatūru. Nesaprotu, kāpēc izglītības programma paredzējusi, ka skolēnam, izlasot grāmatu, būtu jāaizraksta kaudzēm baltu lapu, lai uzskaitītu mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus vai, vēl jo ļaunāk, pusstundu rakstītu par neko, par to pašu acīmredzamo - kāda ir daiļdarba tēma? kādi tēli? kādas ir problēmas? utt. utjp..