Rīga. Saule. Šķiet, ka varētu būt vēsi. Dienas ilgums: 14h 38min

Ir jokaini, vai ne, ka reizēm dzīve plūst rāmi un garlaicīgi vairāku mēnešu garumā, taču te pēkšņi pienāk diena, kurā notikumu un emociju intensitāte pārspēj visu pēdējā pusgadā pieredzēto. Saprotiet, es par sevi atkal.
Gadījās tā, ka piektdienas naktī man šķita, es nosmakšu rijot rūgtas asaras (kas patiesībā bija sāļas), jo sarunas rezultātā abi nonācām pie atziņas - mums vajadzīga pauze -, kas -būsim godīgi- būtībā nozīmē šķiršanos. Man trīs gadi gar acīm aizslīdēja vienas nakts laikā, taču brīvas meitenes statusā neuzkavējos ilgi, jo sestdienas saruna un abpusējie asaru plūdi darīja savu - izrādās, vajadzēja nevis klusēt kā partizāniem, bet savas sūdzības vienam par otru iesniegt uzreiz. Mūžu dzīvo, mūžu mācies.
Vispār jau, no vaigiem slaukot skropstu tušas strautus, sapratu, cik muļķīgas ir lietas, par kurām abi cepamies. Pārmaiņas, saprotams, vajag, taču jāliek tas otrs cilvēks mierā, jāsāk ar sevi un jāmācās ļauties laikam, kas agri vai vēlu pamanās itin diplomātiski visu salikt īstajās vietās. Galu galā, kas tā par tendenci censties pārveidot otru pēc sava ģīmja un līdzības? Neapmierina cilvēki ap Tevi? Laiks mainīt dekorācijas, nevis censties no vecajām izveidot jaunas. Centieni mainīt kādu, kas neesi Tu pats, ir neauglīgākais darbs ever; tā vietā, lai bezjēdzīgi šķiestu savu laiku un nervus, nelūgtam un neaicinātam krāmējoties ap svešām problēmām, visa enerģija jāiegulda sevī un tikai sevī. Augt, augt un vēlreiz augt. Pārējais ir pakārtots - laiks, vecais labais draugs, atsijās tos, kas netiek līdzi.
Viss. Esmu runājusi. Tagad jāšķir vaļā Ziedonis un jāpabeidz tā nolādētā mācību iestāde. Paņēmu šodien brīvdienu, jo visa tā sestdienas bēdu ieleja un 80. gadu ballīte pēcāk, kuru uzsākām pie Mikiņa, turpinot Vecrīgā un dzerot, neskaitot naudu, šorīt mani piekala pie gultas, aizliedzot pat domāt par iemesliem, kāpēc būtu vērts celties.