Rīga. Pilnmēness. Silts. +14 °C. Dienas ilgums: 13h 41min.

Esmu laimīgi atgriezusies mājās, manā somā tup kleita un jaka, kuru kopējā vērtībā tikai 4 lati, esmu padzērusi alu, veiksmīgi socializējusies meiteņu starpā un jūtos visnotaļ pozitīvi. Un es tā skatos, visi aplīdzinājuši cirtas, un domāju, vai man nevajadzētu nogriezt matus, jo šķiet, četru gadu laikā tur sakrājies šausmīgi daudz pagātnes, kas gluži nevajadzīgi virmo ap manu galvu, bet kaut kā žēl griezt lokas, kuras jau sen sniedzas krietnu gabalu zem lāpstiņām. Nu, patīk man tie garie tumšie mati, neko nevaru padarīt, lai gan ik pavasari moka vēlme sākt jaunu dzīvi, bet jaunam matu sakārtojumam taču tīri teorētiski nav nekāda sakara ar jaunas dzīves sākumu, vai ne, jo pārmaiņām jānobriest pašā cilvēkā, tā taču sieviešu žurnālos un muļķīgās grāmatās ar nosaukumiem "Laimes formula", "Domu spēks" utml. (ar kurām es aizrāvos pamatskolā un no kurām tik ērti atreferēt uzrakstīto, cenšoties izklausīties viedi) raksta, vai ne?
Bet tās pārmaiņas.. tās pārmaiņas briest, ja kas.