par pirmajiem taureņiem
Redziet, gadījās, ka pirms nedēļām divām vai trijām, kad naktīs sals vēl turējās, kāpām augšup uz dzīvokli, taču starp otro un trešo stāvu pamanījām uz zemes spirināmies raibu, saprotams, brūnu taureni. Ģimenes sapulcē nolēmām, ka lidonis pamodies par agru un šeit kāpņu telpā viņu gaida droša nāve, tāpēc notvērām pa pusei aizmigušo radījumu un uznesām uz dzīvokli.
Nolikām uz plaukta un domājām, ko iesākt. Lēmām, ka taureni ieslodzīsim starp dubultajiem logiem, kur ne par aukstu, ne par karstu, un barosim tik ilgi līdz šamais aizmigs. Tad, saprotams, radās nākamā problēma, jo, cik mums zināms, taureņi pārtiek no ziedputekšņiem(?), un neba nu kāds no mums katru rītu brauks no Pētersalas ielas uz Saktas puķu tirdziņu pēc svaigiem ziediem. Spriedelējām ilgi; nolēmām, nav ko māžoties, jāliek tas dzīvnieks starp logiem un tad jau redzēs, kā šim ies. Taurenis, saprotams, jau sen bija mainījis savu dislokācijas vietu, kas radīja jaunu epopeju, bet par to citreiz - dabūt rokā lidojošo bēgli izdevās.
Vakarā zvanīju M., lai uzzinātu, kā tad mūsu mājdzīvniekam iet, bet šis man saka, ka mājdzīvnieks nedz taisās uz gulēšanu, nedz dzer trauciņā ielieto ūdeni (tas, ja gadījumā arī tauriņi dzer ūdeni). Domājām un izdomājām, ka spārnotajam draugam tur laikam par karstu, lai aizmigtu, tāpēc M. uzmeistroja mazajam kastīti, kuru uzlika uz ārējās palodzes ar domu, ka aukstumā miegs būs klāt kā likts.
Par tauriņu aizmirsām uz dienām divām, taču tad ierosināju, lai M. iečolē kā lidojošajam kukainim klājas, un, saprotams, lielas bija mūsu asaras, kad raibo pavasara vēstnesi atradām mirušu, sarāvušos un izmirkušu - pa caurumiņiem, kas bija paredzēti gaisa cirkulācijai, kastītē iekļuva lietus.
Tā, lūk, mēs nogalinājām pirmo pavasara tauriņu. Laikam uz raibu vasaru vairs necerēt.