Neredzu jēgu tam, ko (ne)daru, jo nekas no manis darītā netuvina sapņu piepildījumam. Bet tas varbūt tāpēc, ka man nav sapņu un joprojām es nezinu, kas esmu un kāds ir mans uzdevums. Man riebjas, ka centieni atbildēt uz eksistenciālo jautājumu, kāpēc esmu ieradusies šeit, paliek nemanīti, un atbildes nav. Kā tas iespējams, ka man pasaulē nav aicinājuma?
Neesmu nedz cepta, nedz vārīta; ne šāda, ne tāda; es neesmu neviens un es esmu visi. Nav diez ko spoži, vai ne?