Rīga. Pārsvarā mākoņains. Drēgns. 0 °C. Dienas ilgums: 11h 41min.

Es te tagad domāju, vai mazgāt drēbes, vai nē. Nezinu, kāpēc tā, bet, ejot uz matemātikas kursiem, vienmēr gribas pucēties. Laikam tāpēc, ka reti izeju sabiedrībā. Tīrā maucība, ka rīt sola nokrišņus - kā lai sabalansē ētiskās kategorijas, par kurām jāsāk domāt, kad kājas slapjas un deguns zils, un liekas, ka kāds mani iesēdinās cietumā par nežēlību pret savu ķermeni, ar estētiskajām?
Bet ko nu par muļķībām - dabūju nosūtījumu uz Gaiļezeru, nākamnedēļ jābrauc pie vēžiniekiem, klausīties, ko šie teiks. Vispār man patīk jaunais ģimenes ārsts - tāds skurpulozs un nopietns likās. Kad pirms pāris gadiem biju bērnu slimnīcas onkoloģijā, ārsts tikai pameta acis uz manu plecu, pateica, ka jāgriež un balle beigta, taču šis minūtes desmit taustīja, knaibīja, līdz nonāca pie atziņas, ka vajadzīga sonogrāfija vai magnētiskā rezonanse (wtf?), kā arī piefiksēja to, ko pati nebiju manījusi - ķermeņa temperatūra uz veidojuma ir augstāka kā citur. Jā, nu kaut kā tā. Jābrauc uz Gaiļezeru, tad jau manīs, vai esmu dzīvotājs. Vajadzēja iet ātrāk, iet uzreiz, bet ko nu vairs. Ceru, tas nav nekas ļaundabīgs un ar inovācijām manā dzīvē neaizrausies.