Rīga. Apmācies. Drēgns. Jumtus klāj sniegs un lausks vēl nav projām. -3 °C. Dienas ilgums: 10h 0min.

Pretēji pirms dažām dienām paustajai pārliecībai, ka vispirms jāizurbjas cauri latviešu literatūrai un tad jātēmē augstāk, šodien, stāvot Jānī Rozē pie nocenoto grāmatu plaukta un lūkojoties pēc nelielas grāmatiņas, ar ko īsināt laiku sabiedriskajā transportā, izvēlējos nevis Paula Bankovska "Sekreti. Pierobežas romance.", bet Aleksandra Puškina "Slepenās piezīmes" - grāmatu, kura pretēji Bankovska sacerējumam, bija plastikāta apvalkā un bez anotācijas uz aizmugurējā vāka. Pirku kaķi maisā, cerēdama, ka, atplēšot iepakojumu, manā priekšā neiznirs dzejas pasaules neizdibināmās dzīles, taču jāatzīst, ka biju visai pārsteigta, kad atklāju - nelielā grāmatiņa ir Puškina atmiņas (?) par "pimpjiem", "pežām" un "dirsām", kā arī savdabīga 19. gs. ģimenes modeļa un, es atvainojos, jākļa pasaules skatījuma atklājēja.
Nelielam ieskatam citēšu: "Ne jau pati peža, bet gan tās neizvēlība vainojama netikumībā. Pimpis var parādīt raksturu un nesacelties, bet peža atteikt neprot, un, ja bailēs tai izkalst mute, tajā var ielaist savas siekalas. Un bailes pāriet."
Tāda, lūk, mana šī vakara literatūra - pagalam perversa un iedvesmojoša.