Rīga. Drēgns. -1 °C. Dienas ilgums: 9h 31min.

Lasīju pagājušo gadu ierakstus, kurus jau tā kauns šķirstīt, un brīnījos, cik svarīgi šķita uzsvērt, ka mani neinteresē ar "mīlestību" saistītie
pseidosvētki. Interesanti - kopš vairs neesmu vientuļnieks, neizjūtu īpašu vajadzību pievērst tam uzmanību. Tas laikam tāpēc, ka tagad viss laiks, ko pavadām kopā, ir svētki. Nē, bet patiesi - piemēram, šīs brīvdienas pavadot kopā, esmu atpūtusies tā, kā agrāk spēju vien pēc pamatīgas pietempšanās kopā ar draudzenēm. Jūtos lieliski.
Citkārt gan man liekas, ka nav normāli tik poligāmā būtnē kā vīrietis samīlēties jo dienas, jo vairāk, spītējot tik ilgam pazīšanās laikam, taču cenšos no šīm domām norobežoties, jo laikam jau tieši ar to pirmā mīlestība ir unikāla - to piedzīvo cilvēki, kuri nekad iepriekš nav šajā ziņā vīlušies, tātad ir naivi un neaptēsti cirvji, un man pret šo eiforisko dvēseles stāvokli nav ne mazāko iebildumu.
Par citu pļāpājot, šodien izlasīju Gundegas Repšes "Ugunszīmes" un kārtējo reizi secināju, ka latviešu prozaiķi man tomēr ir tuvāki par citiem. Jā, es zinu, jūs sakāt, ka pasaules literatūra salīdzinājumā ar latviešu ir zelta vērta, un man grūti to noliegt, taču uzskatu, ka pirms Bulgakova, Orvela, Dostojevska, Kamī, Gētes, etc. jāsāk ar pilnīgu savas tautas literatūras un vēstures izpratni, un tā ir viena no lielākajām kļūdām manā "audzināšanā". Gribētos to kādreiz labot.
Kaut kā tā, draudziņi. Tagad gan iešu gulēt, rīt jauna diena. Vakarā ejam uz arēnu skatīties kaucošo Džeimsu.