Bijām uz Austrāliju - raudāju visas trīs stundas. Sāp galva, nedrīkstu iet uz filmām, kurās tik šausmīgi jāpārdzīvo, lai arī beigas, kā zināms, paredzamas laimīgas.

upd. 23:21 Vispār tas ir interesanti, ka reālajā dzīvē nemēdzu raudāt aiz skumjām vai aizkustinājuma, tik vien kā bezpalīdzības vai nevarības sajūtas dēļ, ko nevarētu teikt par kino. Liekas, ka nerealizētās emocijas ir galvenais iemesls, kāpēc man patīk raudamie gabali.