Rīga. Neliels mākoņu daudzums. Ass vējš. +7 °C. Dienas ilgums: 8h 9min.

Apriebies dzīvot, izjūtot spiedienu. Man riebjas, ka kāds atļaujas pacelt balsi uz mani, un es domāju, ka man jāsāk domāt. Tieši tā - es domāju, ka jāsāk domāt. Man jāizskaitļo, jāizrēķina sekunde pēc sekundes un minūte pēc minūtes, vārds pēc vārda un santīms pēc santīma. Nē, es neesmu stipra, bet gluži uz galvas kāpt un regulāri tramdīt, nodarbojoties ar emocionālu vardarbību, es cilvēkiem neļauju, taču māte ir cilvēks, kuram blakus vienmēr esmu jutusies bezspēcīga, maza un bez smadzenēm. Vienīgā izeja, ko saskatu, ir aiziet no šīs vietas un šīm mājām - es nevaru stāties pretī cilvēkam, kurš manī joprojām saskata 13 gadīgu meiteni, kura jānolamā, jāiebiedē un ar kuru jāmanipulē, lai pasargātu no šīs pasaules sūdiem, cilvēkam, kurš nesaprot, ka arī es esmu cilvēks, es varu tikai atkāpties, piekāpties.
Neesmu vairs vecumā, kad draud ar pašnāvībām, kliedz un brēc pretim, neargumentējot sacīto, bēg no mājām vai dara ko tamlīdzīgu - uzskatu, ka mamma mani un tēvu izmanto kā slikto emociju izgāztuvi, un tā ir absurda situācija, kura man nav jāpacieš. Esmu mēģinājusi runāt, pat kliegt, bet manī neklausās, pat nemana, ka es ko saku, vien cenšas savu kaismīgo, skaļo un agresīvo moralizēšanu padarīt vēl skaļāku. Esmu salīdzinoši mierīga pēc dabas, tāpēc nepanesu tādus izvirdumus un, ja godīgi, man būtu kauns četrdesmit piecu gadu vecumā neprast izrunāt to, kas mani satrauc, un tā kliegt kādam virsū.