Rīga. Smidzina lietus. Pārsvarā mākoņains. Vēss. +13°C. Dienas ilgums: 9h 54min.

Šodien ir mana dzimšanas diena. Nevienam neatgādināju, negribēdama saņemt ziedus ķeksīša pēc. Nedaudz skumstu, jo sensenos laikos likās, ka, sasniedzot astoņpadsmit gadu vecumu, būšu vismaz patstāvīga, ja ne stāvus bagāta.
Manā istabā smaržo milzubaltas lillijas, kuras,it kā sarunājuši būtu, uzdāvināja gan mīļums, gan vecāki, blakus vāzē ir divas oranžas puķītes savukārt uz plaukta ir mīlīga šampanieša pudelīte, elpu aizraujoši rokdarbi un ceļojums.
Man jājūtas īpašai, bet kaut kāda, tāda kā auksta šī diena. Skaisti, ka mīļums piecēlās agri un veica tik tālu ceļu, lai apsveiktu mani pirms skolas, skaists bija mans skapītis, skaists bija klases apsveikums, kas lika atcerēties, cik sirsnīgi spēj būt literāti, un skaists - vecāku veltījums, bet kaut kā .. šķībi un greizi tas viss.
Es jutos vientuļa, bet nebiju viena. Es sēdēju glītā iestādījumā ar skatu uz Daugavu un sapratu, ka svētkus rada smiekli, draugi un mīlestība, ne glīts dīvāniņš un neadekvāti dārgs alus. Gribēju būt pie sevis, pie meitenēm, vienalga .. gribēju drusciņu siltuma un nedaudz smieklu. Domas mocīja, prāts citēja uz kādas no apsveikuma kartiņām rakstīto: " Meklējot sevi starp citiem, nepazaudē sevi". Atkārtoja, atbalsodams "SEVI .. Sevi .. sevi .." un uzdodams Zatleru Valda klaji retorisko jautājumu "kas Es esmu?". Dažkārt manā galvā peldas murgi, pavisam īsti murgi.
[..] Bet mani apskāva - ir labi uz pasaules būt, kad esi apskauts.