Rīga. Vēss. +11 °C. Dienas ilgums: 10h 4min.

Šovakar bijām pie kjirbiits ēst pankūkas ar kabaču  - apelsīnu ievārījumu, kas nudien garšoja pēc medus. Sapratu, ka man un mīlulim vēl daudz, daudz  jāmācās, lai saprastos no pusvārda un darbotos sinhroni ne tikai divatnē, bet arī trijatnē un n-atnē.
Nolādēts, dzīve ir sarežģīta, esmu laimīga viņam blakus, mums raksturīga kopīgas nākotnes vizualizēšana un citas klasiskas mīlestības izpausmes, bet, lai arī cik ļoti mani tas nevilinātu, lai arī cik labi man nebūtu viņam blakus, esmu pārliecināta - pienāks brīdis, kad noraušanās no ķēdes būs akūta nepieciešamība. Protams - lepojos ar savu mietpilsonisko dzīves redzējumu, taču pagaidām man pārskrien šermuļi, domājot par mūžīgu uzticību, kurai uzspļaut neļauj sirdsapziņa, un trijiem bērniem uz kakla. Jāatzīst gan, ka šobrīd tas nav aktuāli, jo man nevajag nedz kaimiņu Jēci, nedz klasesbiedru Pēci, taču doma par to, ka reiz varētu savajadzēties un, tīrās tolerances, cieņas un vājuma dēļ, es ignorētu savas vēlmes, mani biedē ne pa jokam.
Oficiāla savienība uz mūžiem liekas ekvivalenta labprātīgai savu sapņu samīšanai un cerību aizmiršanai. Piebildīšu, ka tik kategorisku spriedumu pieņēmu, vadoties pēc vecāku pieredzes, jo rozā briļļu periodam, cik noprotu, seko pārmetumi par to, kas es būtu bijis/bijusi, ja tu nebūtu apgriezusi/apgriezis manus plānus kājām gaisā, kā arī  neapmierinātība un mīļākās.

P.S. Bet es tik ļoti, ļoti .. par vienu "ļoti" vairāk nekā Tu.