Rīga. Apmācies. Vēss. +13°C.

Interesantākais šīs dienas atgadījums bija, kad vienpadsmitās stundas laikā ievēlos skolas tualetē, lai pārvilktu krekliņu, un mans auskars  ielidoja tualetes podā. Stāvēju pie poda un izbrīnīti lūkojos uz auskaru, kurš likās apmierināts ar notiekošo un rāmi mirdzēja zemūdens valstībā. Minūtes piecas prātoju, ko tagad darīt - tīro, balto rociņu bāzt publiskā tualetē nekārojās it nemaz, bet auskara arīdzan žēl. Kā jau sūra meitene nolēmu, ka būs vien tas nieciņš jāmakšķerē laukā, tikai jāatrod piemērots priekšmets, vai vismaz maisiņš vai gumijas cimds.
Labi gan, ka pa blakus telpu dejoja apkopēja, kurai palūdzu maisiņu, bet ar to piedzīvojumi nebeidzās, jo apkopēja izrādījās kurlmēma. Abas stāvējām, viena otru nesaprazdamas, līdz šī mani aizveda līdz tāfelei, kur uzrakstīju: "Labdien! Vai Jums būtu kāds maisiņš?", uz ko viņa atbildēja ar apstiprinošu galvas mājienu un pasniedza man melnu miskastes maisu. Maisu, baktēriju vairs nebīdamās un riebumu pārvarējusi, uzvilku rokai un laimīgi tiku slīkonim klāt. Iemetu izlietnē, ieslēdzu krānu un gaidīju kādu laiku. Tad ietinu salvetītē, ieliku somā un tagad prātoju - labāk apliet ar Domestos vai Cillit?