Rīga. Vēss. +12 °C.

Lūkojos uz svaigajām kapu kopiņām ielejā, un brīnījos - vēl nesen tur auga mežs.
 Ir grūti elpot vietās, kur kāds nesen miris vai apglabāts. Var jau būt, ka iedomas, bet šķiet, ka deniņus kāds saspiedis un krūtīm uzgūlies liels akmens, kas pamanījies saspiest plaušas.
Atceros, kā šķita - gaisa smaguma un gravitācijas spēka mijiedarbes rezultātā pieplakšu zemei un nespēšu piecelties, kad pirms pāris gadiem laukos okšķerējām kaimiņu mājās, kur kaimiņš nesen pakāries pie pagraba ieejas un kaimiņiene neilgu laiku pēc tam mirusi dabiskā nāvē. Šodien, negribēdama palīdzēt tētim grābt lapas, klaiņoju starp sēru vainagiem un jutos tāpat.
Top bail, prātam klīstot un apstājoties pie domas, kā ir zem zemes, ja smagumu jūt, jau virs tās esot.