Nenāciet klāt man rudenī, Man rudenī jābūt vienai.
Kaut tūlīt skrien ar pieri sienā, pakaries veļas auklā vai lec no Vanšu tilta - par visiem simts sajūtu rudens smaržu. Augi jau daudzviet zaudējuši vasaras zaļumu, daba krietni nošņurkusi triju mēnešu laikā. Slikti tas nav - rudenīgo krāsu palete man arvien patikusi labāk par citām, saules vizēšana sarkanbrūnos kokos man arvien patikusi labāk par citām. Slikti tas nav - tas ir briesmīgi.
Rudens, redziet, iedveš tādu savādu, citos gadalaikos nenovērotu tieksmi uz vienatni. Straujš spēku pieplūdums, pēkšņā, slimīgā pārliecība par savu pašpietiekamību un gandrīzējo atbilstību personīgajiem ideāliem tikai veicina vēlmi atbrīvoties no apkārtējiem, kuri pēkšņi liekas tik šķībi, greizi un nepareizi, ka kontaktēšanās prasa piepūli, prasme sadzīvot ar jebkuras personības īpatnībām negaidīti pazūd.
Tas viss nešķistu slikti, ja vien nemainītos attieksme pret tiem, kuri to nav pelnījuši. Šķiet, ka jāmācās tikt ar to galā, pretējā gadījumā negribu paredzēt iespējamās sekas, jo vientulība draugus izkonkurē.