Ceļā uz Rīgu domāju par tām īpašajām sajūtām, kas noteikti rodas, ieelpojot dzestru rīta gaisu un, cik vien tālu sniedzas skats, lūkojoties uz saviem iekoptajiem tīrumiem un leknajām pļavām. Tik skaistas man likās no laukakmeņiem celtās, pussabrukušās klētis, kas šur un tur  bija redzamas Zemgales līdzenumos gar šoseju, ka uz brīdi nožēloju, ka esmu pilsētas meitene. Putekļaini lauku ceļi, labības lauki un birztalas tad būtu mana bērnība nevis sabiedriskais transports, kafejnīca "Pingvīns" un Mažeiķi pa vasarām, kas, jāatzīst, nebūt nav tas sliktākais variants.
Par Mažeiķiem runājot, gribēju sacīt, ka tur nekas kopš jūnija nav mainījies - vien siltumnīca pilna tomātu un gurķu.