Šonakt redzēju sapni, kurā, segā ietinusies, basām kājām gāju pa ledu mājās, kuras remontdarbu dēļ, protams, izskatījās pēc būvbedres ar siena un vecu mantu kaudzēm. Kāpnes, kā vienmēr sapņos, bija sakropļotas, neizmantojamas un tad nu man vajadzēja izdomāt, kā tikt līdz dzīvokļa durvīm, līdzi stiepjot invalīdu ratiņus un riteni, kuri nez no kurienes pamanījās uzrasties. Izkāpu no invalīdu ratiņiem, kuros nez kāpēc biju iesēdusies, nobrīnījos par to, ka izkāpt bija tik viegli, un apņēmīgi kāpu pa kāpņu paliekām, stiepjot līdzi smagos ratiņus un vēl smagāko riteni. Tiku līdz augšai, kur kāpnes dīvainā kārtā beidzās un manā priekšā bija siena, kurā, metrus piecus virs "grīdas", kas patiesībā bija vien resnu, brūnu baļķu un siena krāvumi, atradās mana dzīvokļa durvis. Atstāju riteni un ratiņus uz kāpnēm, jo negaidīti piemeklēja atklāsme, ka tie nemaz nav manējie, bet trešās pakāpes māsīcas, un drošsirdīgi rāpos pāri baļķiem un sienam, kurš bija spāru un krāsainu vaboļu pilns. Rāpdamās satiku tēti, šis aizrautīgi stāstīja par telpām, kuras plānots piebūvēt, jeb, vienā vārdā sakot, par milzīgajām pārmaiņām, kas paredzētas. Klausījos, turpināju rāpties un, mistiskā veidā pie durvīm nonākusi, pamanīju rozā, zilas un zaļas vaboles, kas lika bailēs skaļi kliegt, kam pateicoties ( zinu, zinu, ka stilistiski nepareizi izsakos) mamma atvēra durvis un acīs ielija saules gaisma.