Vairs nevienam neļaušu sev par kaut ko aizrādīt - man aizrādīts pietiekami. Neviens nenoteiks, cik skaļi man runāt, ko un kā runāt, kādus izteicienus izvēlēties, cik daudz pīpēt, ēst, dzert un vai justies apmierinātai ar savu ķermeni vai nē. Riebjas, ka pastāv cilvēki, kas nav mani vecāki (kuru galvenais uzdevums ir nodarboties ar šīm lietām, kas tik ļoti vairo viņu statusa šarmu), taču, tam spītējot, par svētu pienākumu uzskata manis pieskatīšanu, vākšanu, vērtīgu padomu sniegšanu un aizrādīšanu.
Nometīšu itin visu lieko, nevajadzīgo un smago. Esmu saņēmusies.