Rīt pēdējā diena darbā, es priecātos, ja tā būtu pēdējā kā tāda (jomā, kura nespēj aizraut). Šo triju nedēļu laikā esmu sākusi izskatīties pēc sevis skolas laikā - riņķi zem acīm, žāvas, saasināta uztvere un tā pretīgā sajūta ekstremitātēs, kas rodas ikreiz, kad diena pavadīta mazkustīgi. Augustu gribu pavadīt, vai nu strādājot uz pusslodzi kādu pagalam absurdu darbu vai nu nospļaujoties par savu neapmierinātību ar naudas lietām, un gulšņājot pa pludmali un gultu.
Šobrīd smaidu un gaidu kamēr aizritēs laiks līdz sešiem - šodien ejam uz Rišāru O. kino Rīgā. Rīt, cik izskatās dodamies uz Zvērā o8', neskatoties uz to, ka sarakstā minētās grupas man neizsaka neko, pilnīgi neko. Pat nezinu, kāpēc tērēšu naudu, kuras tik ļoti trūkst, bet, ja jau jābrauc, tad jābrauc. Man, godīgi sakot, vienalga, kur braukt un kur nebraukt, es peldu pa straumei un šobrīd tas šķiet vispareizākais.
Esmu sakreņķējusies par savu veselību un ārsta teikto. Sačakarējusies līdz pēdējam, domājot, kā samierināties ar to, ka neesmu tāda, kādu mani vēlas redzēt. Nesatraucos par man nenozīmīgiem sīkumiem, darbā ierodos, kad vēlos, nevis tikos, cikos paģērējusi priekšniecība, nespēju strādāt darbu, kas ir mātes maize jau desmit gadus - nelīdzinos viņai. Mājās esmu piedzīvotāja, kas sūc vecāku naudu, neko nedara un vēl dara kaunu.
Bļeģ, es nesaprotu, kā, nu kā, var kaunēties par mani? Un, nē, man nudien nav pārlieku augsta pašapziņa. Es vispār nesaprotu, kā var kaunēties par savu bērnu, kur nu vēl par tādu, kurš grāvī piedzēries neguļ, mācās, uzvedas ļoti normāli, ar netradicionālu izskatu, izturēšanos vai orientāciju apkārtējo uzmanību pievērst necenšas, ir godīgs pilsonis un apzinīgs sabiedrības loceklis.
Riebjas, kad uz mani izdara spiedienu, pārmet un peļ, apgalvo, ka nespēju neko, tāpēc vien, ka es kā jebkurš cits jaunietis manā vecumā vēl neesmu atradusi savu vietu, sastādījusi striktu nākamās piecgades plānu un sapratusi, ko īsti no šīs dzīves gribu. No otras puses zinu, ka reiz jutīšos pateicīga par šo nievājošo attieksmi, tāpēc ka es tīrās spītības pēc savos četrdesmit piecos jutīšos nahuj daudz laimīgāka kā mana māte jūtas tagad. Nezinu, kā, ar ko un kur, zinu vien, ka spītā ir spēks. Aiz spīta es zpd uzrakstīju, aiz spīta joprojām mācos ģimnāzijā, aiz spīta es ceļos un krītu, krītu un ceļos.