Negribu dzīvi pavadīt darbā, kas neaizrauj, starp cilvēkiem, kas vienaldzīgi, un arī dzīvot negribu dzīvē, kas neaizrauj, starp cilvēkiem, kas vienaldzīgi. Nerunāju par to tāpēc, ka šobrīd ir grūti vai tāpēc, ka netieku galā, tikai gribēju uzsvērt, ka negribu tā aizvadīt mūžu. Baidos, ka reiz tapšu līdzīga mātei, neskatoties uz to, ka viņa ir apbrīnojams cilvēks. Laikam topu veca - ir dziļi piedrāzt par to, ko domā tie viedie, kuri tik ļoti pārliecināti, ka zina, ko citiem ar dzīvi iesākt, tajā pašā laikā nezinot, kur likt savējo. Satrauc tas, ka nezinu, ko gribu, jo negribu dabūt to, kas paliek pāri.
Tiesa - pagaidām ir labi, iespējams, ka prātoju par daudz, liekas - daudz prātīgāk būtu aizmirst visu un dzīvot kā septiņpadsmit gadus vecam tīrasiņu lācītim vārdā Pūce, kurš iemīlējies Kukainītī, un aizmirsis par pasauli, par tuvākajiem desmit gadiem, finansiālu neatkarību un citām muļķībām pavisam.