Esmu zaudējusi sevī tik attīstīto spēju sapņot. Neticu mūžīgai mīlestībai, sapņa piepildījumam, nebeidzamai draudzībai un laimes sajūtai. Nezinu, varbūt mēs paaudze tāda - par agru atmostamies realitātē, zaudējot ticību saviem spēkiem. Nezinu, varbūt es vienīgā tāda. Agrāk bija tik daudz, ko nopirkt, nopelnīt, sasniegt un izcīnīt, savukārt tagad nav vairs nekā. Esmu padevusies - vairs neredzu jēgu domāt par lietām, kuras nekad nespēšu paveikt. Un, godīgi sakot, bļeģ. Man tikko sametās neērti par to, ka stāstu to šeit, ka vispār par to runāju, turklāt uzdrīkstos to darīt publiski. Labi, viss, nahuj vajag. Labu nakti.