Riebjas būt mājās, kad vecāki neguļ. Klausīties mātē, kura mūžīgi runā tikai par naudu un visas negācijas izgāž nevis pār svešiniekiem, bet pār mājiniekiem. Un vēl visas tās replikas, ko viņi velta viens otram. Nē, es neko nesaku, lai jau dzīvo, kā grib, man tikai ir pretenzijas pret to, ka nekad nav miera, nekad nav klusuma. Vienmēr viņiem jārunā, jābļaustās, jākustas un jānervozē. Tāda atmosfēra ir neizturama, liekas, ka galīgi neiederos šajā ģimenē. Neesmu sakāpināta, neirotiska un neelastīga un nekādā gadījumā negribu tāda reiz kļūt.