Vakar, 30. jūnijā, apritēja divi gadi kopš iepazināmies. Tovakar, kad pludmales smiltīs zīmējām krustus un nulles, pat iedomāties nespēju, ka tas reiz aizies tik tālu. Aptuveni desmit mēneši bija nepieciešami, lai secinātu, ka esmu iemīlējusies; pusotrs gads - lai pieņemtu to, ka esmu iemīlējusies, kā tobrīd likās, neīstajā cilvēkā un neīstajā laikā; gads un desmit mēneši - lai, izejot cauri vairākiem attiecību posmiem, simtu pirmo reizi pārliecinātos, ka nevienu citu man šobrīd nevajag, un definētu savstarpējās attiecības kā attiecības.
Kaut kā neticami, ka vīrietis, kuru redzu sev blakus, ir tas pats pinkainais, saplēstajās biksēs tērptais puika, kas toreiz. Vēl neticamāk - tas, ka pārgudrā, vīzdegunīgā Justīne atvērusies un tapusi par to smejošo būtni, kura viņam blakus soļo šodien.