Noskatījos, šausmīgi sadusmojos par to, ka viens latviešu bāleliņš tā atļaujas pisties klāt nabaga krievu cilvēkam, kurš visu mūžu Latvijā dzīvojis, strādājis un izskatās tīri miermīlīgs, bet, kad kadrā uzradās tās divas kucītes, kas tik augstprātīgā tonī apgalvo, ka krievu skolās jāpasniedz krievu valodā un ka okupācija nav notikusi, tad gan secināju, ka ne visiem te, Latvijā, vieta. Es, piemēram, piederu trešajai paaudzei lietuviešu un ceturtajai paaudzei poļu,  kas man nezināmu iemeslu dēļ pārcēlās uz dzīvi Latvijā, un mazdrusciņ, bet pavisam drusciņ, arī latviešiem un es pat nespēju iedomāties, kā būtu, ja latviešu valodu es neuzskatītu par savu dzimto valodu un neprastu tajā runāt. Un, godīgi sakot, lai gan uz to man tikai viena ceturtdaļa tiesību, uzskatu sevi par latvieti un, kā izskatās, arī patriotiskas jūtas pret Latviju manī ir. Man tā skuķa vietā būtu bijis kauns par to, ka mana ģimene, kas dzīvo šajā valstī jau trešajā paaudzē, joprojām nav spējusi adaptēties valstī, kuras pamatiedzīvotāji vismaz teorētiski ir latvieši.