Vakardien ilgi mocījos ar domu, ka laika gaitā saikne starp mani un cilvēkiem, kurus dēvēju par draugiem, pamazām satrūkst/pārtrūkusi. Nav vairs neviena, bet varbūt nav bijis, ar kuru mani saistītu, kā Brasla reiz izteicās, "pilnvērtīga draudzība". Nav neviena paša, kurš divos naktī piezvanītu, lai izkratītu sirdi, tāpēc, ka ir citi, kas sapratīs, pratīs uzklausīt labāk, un arī es nevienam divos naktī nezvanu, tāpēc ka es vairs nezvanu vispār. Laikam es neprotu dot, tikai ņemt. Bļe, kaut sēdi un raudi - man ir vairs tikai ļoti labi paziņas, biedri un izbijuši draugi, kuri arī mani reiz, es ceru, uzskatīja par draugu.
Ai, nahuj, es nemaz negribētu justies kādam vajadzīga kā draugs. Man, galu galā, ir mazāk problēmu un nav nekādas ņemšanās ap tām draugu padarīšanām. Labāk braukšu uz to sūda bibliotēku.