Domāju par to, kā mainīsies mana dzīve, kad pedagoģiskā sēde izlems, ka ģimnāzijā nav mana vieta. Kaut kas liek nojaust, ka viss jau ir izlemts.
Esmu uzvarētāja - ģimnāzija, tā īpašā vide, lēni un rūpīgi mani slīpējusi, spodrinājusi un šo piecu gadu garumā veidojusi par to, kas esmu, par to, kas reiz būšu. Viņi radījuši kodolu, sēklu, kas iesēta auglīgā augsnē, kuras uzdevums augt. Varbūt ir laiks, lai ietu, varbūt viņiem nav vairs, ko dot. Laiks augt, aiziet vientulībā, lai pēcāk nāktu ļaudīs un starotu, kā Pliekšāns Dagdas skiču burtnīcās rakstīja.