Trūkst gaisa, šķiet - desmitiem cilvēku sastājušies cieši, cieši ap mani; liekas - manis nav. Gribu salikt mantas pauniņā, pauniņu pār plecu, un askētiskā vientulībā doties turp, kur acis rāda, tāpēc ka nav neviena paša, ar kuru es ietu tālu, tālu, ietu līdz galam uz pasaules malu. Neesmu nekāds komandas spēlētājs, ilgstoši turoties ar kādu kopā, savā bezgalīgajā ticībā tam, ka citi ir gudrāki, prātīgāki un stabilāki, līdera lomu ļauju uzņemties tam otram, tādējādi zaudējot kontroli pār pašas dzīvi.
Ai, labi, neatceros, ko īsti gribēju sacīt, laikam jau nekas svarīgs.