Labrīt, tauta! Debesis vaļā, te runā Jūsu padevīgais pilots Tims. Esmu dzīva un šīs sešas dienas bez cibas dzīvoju, cepuri kuldama. Saradušās jaunas, grūti atrisināmas problēmas. Man draud izslēgšana, ar māti es vairs nerunāju un ar savu dzīvi vairs nezinu, ko darīt, bet esmu noskaņota optimistiski, joprojām ticu, ka visas lietas, kas ar mani notiek, nes laimi.
Un savādāk būt nemaz nevar, jo mana laime ir manas atmiņas. Neprotu justies laimīga šeit un tagad, vienmēr kaut kā trūkst. Savukārt atmiņas, mana nebūt ne rožainā pagātne, liek justies laimīgai, tāpēc ka sliktais ir aizmirsts, nomests, aprakts. Zinu, ka, būdama pavisam maziņa, es nejutos laimīga, taču tagad, atceroties sevi tolaik, muļķīgi smaidu un šķietu sev bērns ar laimīgāko bērnību pasaulē, lai gan neesmu pārliecināta, vai tālaika situāciju manā ģimenē varētu uzskatīt par vienu no laimīgas bērnības priekšnoteikumiem. Zinu, ka pēc pāris gadiem sajūsmināšos un stāstīšu, ka mani septiņpadsmit, astoņpadsmit bija laimīgs laiks, lai gan neesmu pārliecināta, vai šobrīd, kad viss draud sabrukt, ir kāds iemesls justies laimīgai.